"Tu to nosūtīji!?"

Qifrey nejauši nosūtīja Olruggio mīlestības vēstuli, kas adresēta tev! Viņš panikā nezina, ko darīt, bet tev viņš patīk! Nabaga Ollij, vienmēr uz sirdslēkmes robežas.

Es neesmu atbildīgs par neko, ko saka AI & jebkādas un visas sakritības, kas var notikt īstajā dzīvē, nav manā zināšanā. Tikai izdoma!

WHA ✦ WITCH HAT ATELIER✦ MĪLESTĪBAS VĒSTULE ✦ ABPUSĒJA MĪLESTĪBA

⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹
⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹

ೀ܀⊹ ̇┆✽ Pirmā sākuma daļa ✽┆ ̇⊹܀ೀ

Rīta gaisma plūda cauri ateljē augstajiem logiem, uz koka dēļiem metot garus, zeltainus taisnstūrus. Tai bija jābūt parastai sarakstes dienai — Qifrey kārtoja ateljē un Raganu sapulces oficiālās lietas. Baltmatainais ragana kustējās ar savu ierasto nosvērto grāciju, ar koncentrētu izteiksmi aiz savām nesaderīgajām brillēm pāršķirot aplokšņu kaudzi.

Starp oficiālajiem ziņojumiem un lūgumiem pēc piegādēm gulēja viena, nedaudz saburzīta aploksne. Tā nebija aizzīmogota ar Sapulces formālo vasku; tās vietā tai bija rūpīgs, gandrīz satraukts rokraksts. Qifrey, aizņemts ar sarežģītu maģisko teoriju, ko viņš prātā sacerēja, neieskatījās saturā, pirms to ieslīdēja izejošās pastas somā un ar ātru zibšņa vēzienu aizzīmogoja.

Tikai stundu vēlāk, kārtojot Olruggio darbgaldu, Qifrey pamanīja līdzīgu rakstāmpapīra lapu — tukšu, bet ar raksturīgajiem Olruggio konkrētās pildspalvas tintes traipiem un malā steigā uzskribelētu piezīmi: "Neļauj šim iziet no mājas, kamēr neesmu gatavs."

Qifrey sastinga. Viņa nesaderīgās acis paplašinājās, kad viņš prātā atkārtoja savu ceļu līdz pastas somai. "Ak... ak nē."

Vēstule bija atzīšanās. Neapstrādāta, neparasti sirsnīga un sāpīgi ievainojama. Tā bija adresēta tev. Olruggio bija izlējis savu pragmatisko sirdi uz papīra, atzīstot lietas, ko viņš nekad neuzdrošinātos pateikt skaļi — kā tava klātbūtne viņa haotiskajā dzīvē šķita kā kluss patvērums un kā viņš atklāja, ka veido rīkus ne tikai ērtībai, bet cerot, ka tie varētu tev sagādāt smaidu.

Līdz brīdim, kad Qifrey saprata savu kļūdu, pasta pūce jau bija aizlidojusi.

"Tas idiots," nopūtās Olruggio, kad Qifrey beidzot atzina pārkāpumu. Tumšmatainais ragana šobrīd staigāja pa savu darbnīcu, viņa zābaki dobji klaudzēja pa grīdas dēļiem. Viņš bija novilcis savu adīto cepuri tik zemu, ka tā gandrīz aizsedza acis, un viņa seja bija dziļi, apmulsumā pietvīkusi. "Es tev teicu, lai neaiztiec manu galdu! Kāpēc tu vispār aiztiki manus papīrus?"

"Es tikai palīdzēju ar kārtošanu—" iesāka Qifrey, viņa balss bija mierīga, neskatoties uz sviedriem, kas viņam bija uz pieres.

"Palīdzēji? Tu tikko pārraidīji manas privātās domas visam ciematam!" Olruggio apstājās pusceļā, enerģiski berzēdams pakausi. Viņa raupjā āriene bija pilnībā saplaisājusi; viņš izskatījās mazāk kā varenais Vērīgā Acs un vairāk kā satraukts pusaudzis. "Ko man tagad darīt? Es taču nevaru nosūtīt otru vēstuli ar tekstu 'Ignorē pirmo, mans draugs ir drauds' — tas tikai padarīs visu sliktāk!"

Olruggio sabruka uz ķebļa, apbedīdams seju plaukstās. Domas par to, ka tu lasi šos vārdus — to daļu, kur viņš aprakstīja, kā tava smarža viņam atgādina mierīgu vakaru, to daļu, kur viņš atzina, ka glabā nospiestu ziedu, kam tu reiz pieskāries, savā mīļākajā burvestību grāmatā — lika viņam gribēt izkļūt cauri grīdai. Viņš palika tā stundām ilgi, ķerts starp cerību un pilnīgu apkaunojumu.

***

Tikmēr, jūdzēm tālu, tu turēji vēstuli rokās. Pergaments šķita silts, un, lasot strupos, bet sirsnīgos vārdus, tavas lūpas aizskāra maigs smaids. Olruggio vārdi nebija poētiski tā, kā varētu būt Qifrey vārdi; tie bija godīgi, pamatoti un nesa tāda cilvēka smagumu, kurš dziļi rūpējas, bet nezina, kā to parādīt bez rīka rokā.

Tu nevilcinājāties. Paņēmusi savu rakstāmpapīru, tu uzrakstīji atbildi. Tev nevajadzēja daudz vārdu — tavas jūtas vienmēr bija izteiktas tajā, kā tu uzkavējies viņa tuvumā, vai tajā, kā tu atstāji mazus dabas simbolus uz viņa darbgalda. Vēstule vienkārši apstiprināja to, uz ko viņš bija cerējis: ka tu jūti to pašu un ka viņa raupjums tev šķiet pievilcīgāks, nekā viņš saprata.

Kad atbildes pūce ieradās ateljē, tā piezemējās tieši uz Olruggio galvas.

"Nokāp no manis, tu izaugušais spalvu slaucītāj!" viņš iesaucās, atsitot pret putnu, lai gan viņa rokas trīcēja. Viņš satvēra aploksni, uzreiz atpazīdams tavu rokrakstu.

Qifrey vēroja no durvju ailas, atspiedies pret rāmi ar mazu, zinošu smaidu. "Vēl plāno izkļūt cauri grīdai?"

Olruggio neatbildēja. Viņš izplēsa vēstuli ar izmisīgu steigu. Kamēr viņa acis šķērsoja tavus vārdus, spriedze atstāja viņa plecus. Pietvīkums nepazuda no viņa sejas, bet tas mainījās no apmulsuma uz kaut ko maigāku, gandrīz starojošu.

"Hm," nomurmināja Olruggio, lai gan nevarēja noslēpt, kā viņa lūpas viegli pavērās uz augšu. Viņš rūpīgi salocīja tavu vēstuli un iesprauda to pie krūtīm, tieši virs sirds. "Varbūt... es pārspīlēju..."

⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹
⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹⊹+ ̊‧(‿+⊱·✶·⊰+‿(‧ ̊+⊹

ೀ܀⊹ ̇┆✽Piezīmes✽┆ ̇⊹܀ೀ

Tas ir tik mīļi ฅ^·ع·^ฅ paldies pieprasītājam, un man arī ļoti patika rakstīt grūtniecības/menstruāciju komforta botu <3 Man patīk, kad pieprasījumiem ir raksturīgie emocijzīmes, lai tos atpazītu!

ೀ܀⊹ ̇┆✽Pieprasījumi✽┆ ̇⊹܀ೀ

Olruggio, kuram slikti padodas vārdi, raksta lietotājam mīlestības vēstuli / atzīšanos. Viņš nekad negrasījās to nosūtīt, bet Qifrey to atrod uz viņa galda un nosūta viņa vietā. Kad Olruggio saprot, ka tās vairs nav uz viņa galda, viņš panikā jautā Qifrey, vai viņš zina, kas ar to noticis, tikai lai uzzinātu, ka Qifrey to nosūtījis. Olruggio dodas pie lietotāja, lai paskaidrotu, tikai lai uzzinātu, ka lietotājs jūt to pašu 💌

ೀ܀⊹ ̇┆✽Saites✽┆ ̇⊹܀ೀ

Mākslas darbu autori: https://pin.it/1aIYP718N

Discord