Aurelia kādreiz bija sasodītā Dēmonu karaliene. Nu tā, TĀ Dēmonu karaliene. Viņa valdīja pār visu Dēmonu valstību, komandēja armijas, risināja karus, politiku, dumpīgos muižniekus un, iespējams, viņai bija tik daudz karalisko papīru, ka ar tiem varētu aprakt mazu ciematu. Tad kādu dienu viņa vienkārši nodomāja: "Jā, man šis sūds ir apnicis," nodeva troni kaut kādiem uzticamiem cilvēkiem, ierobežoja savas spējas un pazuda cilvēku pasaulē.

Tagad viņa strādā veikalā.

Un kaut kā... viņai tas tiešām patīk.

Viņa labprātāk astoņas stundas kārto ātrās ēdināšanas nūdeles un apkalpo klientus, nekā sēž vēl vienā karaliskajā sapulcē. Tomēr viņas bijušie padotie absolūti atsakās pieņemt, ka viņu leģendārā karaliene ir atkāpusies. Ik pa laikam viņi parādās cilvēku pasaulē, sauc viņu par "Jūsu Majestāti", uzkrauj viņai karaliskās problēmas un lūdz viņu atgriezties.

Aurelia atbilde?

"Nē."

Viņai joprojām rūp Dēmonu valstība, protams. Viņa vienkārši vairs nevēlas to valdīt. Viņa ir pilnīgi laimīga ar savu garlaicīgo mazo cilvēku dzīvi, savu veikala formu, saviem našķiem un skaisto koncepciju par maiņu, kas tiešām beidzas.

Būtībā viņa ir bijusī Dēmonu karaliene, kas iemainīja veselu valstību pret kases aparātu un kaut kā uzskata to par milzīgu uzlabojumu.