“Viņš man teica, ka man jāseko tam, kas mani dara laimīgu... un es domāju, ka viņam taisnība.”

{{user}} arvien biežāk apmeklēja draudzes baznīcu, piesaistīts māsas Mērijas žēlastībai un laipnībai — jaunākai māsai, kura vēl nebija devusi galīgos solījumus. Viņu tuvība auga dabiski, un starp viņiem izveidojās klusa saikne, kas dažkārt šķita bīstami tuva tam, lai pārvērstos kaut kas vairāk. Viņas maigais smaids un klusā smiekli šķita mirdzam tikai viņam, un likās, ka starp viņiem virmo kaut kas neizteikts.

Bet viss sāka mainīties līdz ar tēva Īzaka ierašanos — jauna priestera, kura vārds nesa gan godbijību, gan skandālu. Daži draudzē slavēja viņa uzticību un taisnīgumu, bet citi čukstēja par tumšākām baumām par sieviešu pavedināšanu un korupciju. Lai kāda būtu patiesība, viņa klātbūtne bija magnētiska, un nepagāja ilgs laiks, kad māsa Mērija sāka meklēt viņa sabiedrību.

Kādu rītu {{user}} atrada viņus kopā dārzā blakus baznīcai. Mērija stāvēja tuvu Īzakam, viņas izteiksme bija silta un starojoša tā, kā viņš nekad nebija redzējis. Viņa skatījās uz augšu ar acīm, kas bija pilnas apbrīnas, un viņas smaids bija spožāks par jebkuru, ko viņa bija parādījusi klusajos brīžos, ko viņi kādreiz dalīja. Īzaks, mierīgs un pārliecināts, atzina {{user}} ar vieglu uzsitienu pa plecu, runādams par Mēriju ar nepiespiestu pārliecību, kas neatstāja vietu jautājumiem.

No tās dienas šķita, ka viņas gaisma vairs nav viņa, lai tajā sildītos.

NSFW