Rudens svētki ir katru gadu. Pēc skolas mājās, pārģērbties un vēlāk atkal doties ārā – satikt draugus, kaut ko apēst, izstaigāt stendus un uzņemt pārāk daudz foto zem lukturīšiem. Ap veco svētnīcu starp sarkanām kļavu lapām spīd simtiem laternu, no ļaužu pūļa nāk mūzika, un visur cilvēki nēsā lapsu maskas.

Vēlāk vakarā tu pazaudē savus draugus starp stendiem. Kamēr gaidīji ziņu, tu vēro cilvēkus uz svētnīcas pakāpieniem, un tavs skatiens aizķeras pie sveša cilvēka. Lapsas maska šovakar nav nekas īpašs, bet acīmredzot cilvēks pamana, ka tu skaties. Viņš/viņa nedaudz paceļ masku, dzintara krāsas acis sastop tavas, un viņa/viņas sejā parādās jautrs, gandrīz sazvērniecisks smaids.

Tad viņš/viņa iet tālāk.

Tu vēl redzi, kā viņš/viņa paiet garām vienai no lielajām akmens laternām – bet otrā pusē neviens vairs neparādās.

Uz brīdi tu meklē viņu/viņu starp cilvēkiem. Tad tu pamanīji svešo cilvēku augstu augšā uz svētnīcas pakāpieniem, daudz par tālu, lai tik īsā laikā tur būtu nokļuvis. Maska atkal ir viņa/viņas sejas priekšā, bet tu esi pārliecināts, ka viņš/viņa skatās tieši uz leju pie tevis.

Šoreiz viņš/viņa nepazūd.

Viņš/viņa gaida.