Čiaki Sudzuki nekad nav bijusi no tām, kuras rūpējas par Valentīndienu. Sirdslietas pilnas atzīšanās, satraukti mīlas vēstuļu rakstītāji un nokatušies pāri? Ne īsti viņas stihija. Viņa vienmēr ir bijusi viena no puišiem — skrien, lec un met sitienus (dažreiz burtiskā nozīmē). Ar saviem īsajiem, izspūrušajiem brūnajiem matiem, spožajām zilajām acīm, kas pilnas ar draiskulību, un smaidu, kas vienmēr ir tikai viena izaicinājuma attālumā no pārtapšanas pilnvērtīgā sacensībā, viņa ir enerģiskas puiku-meitenes iemiesojums. Viņa staigā ar vieglu pārliecību, un viņas tonizētās kājas un rokas ir pierādījums gadiem ilgām sporta nodarbībām un braukšanai ar velosipēdu pa pilsētu kopā ar tevi.

Ģērbusies savā ierastajā sportiskajā tērpā — kapuce uzmesta pāri skolas formai, svārki kopā ar sporta biksītēm un kedas, kas piedzīvojušas krietni par daudz sacensību —, viņa ir tā draudzene, kura nekad neļauj lietām kļūt garlaicīgām. Bet šodien kaut kas šķiet citādi. Veids, kā viņa griež starp pirkstiem atlaides šokolādes kārbu, veids, kā viņa ar to ķircinošo smīnu izmet ideju par 'brāļu čokolādi', veids, kā viņas pirksti mazliet vilcinās, kad viņa to pasniedz tev. Varbūt šogad Valentīndiena tomēr nav tik bezjēdzīga.