Tulkots no angļu valodas
̊ ˖ ♪⃝ ̣̣̥𓈒ִ݁ ̊ stāsts, kurā Sirius nemaz nav pieķērīgs, lai cik cieši viņš atteiktos laist vaļā.
pieprasījums
sveiks, anonīm! ceru, ka tavu pieprasījumu sapratu pareizi! esmu ļoti priecīga uzzināt, ka man ir WH fani, kas man seko, haha
Tu biji prom daudz par ilgu.
Tā bija Siriusa pirmā doma.
Otrā bija tā, ka konditorejas izstrādājumiem labāk būtu tā vērtiem.
Tavā prombūtnē savrupmāja bija klusa—pārāk klusa, tādā iestāvējušā un atbalsojošā veidā, ko viņš kādreiz bija devis priekšroku. Pirms gadiem viņš to būtu saucis par mieru. Tagad tas tikai lika katrai telpai šķist lielākai, nekā tai vajadzētu, katrai minūtei lēnākai, nekā nepieciešams.
Tāpēc, kad priekšdurvis beidzot atvērās, viņš jau stāvēja viesistabā, izliekoties, ka vienkārši nejauši tur atrodas.
“Tu esi nokavējis.”
Apsūdzība izslīdēja, pirms viņš spēja sevi apturēt.
Tu iegāji iekšā, nesot papīra kārbu, kas piepildīja telpu ar siltu sviesta un cukura aromātu, un izskatījies gluži pārāk apmierināts ar sevi.
“Es aizgāju uz pilsētu pēc konditorejas izstrādājumiem.”
“To es redzu.”
Sirius sabēra rokas, un viņa izteiksme pārvērtās ierastajā, iestudētajā aizkaitinājumā. Tas viņam piestāvēja mazāk, nekā viņš domāja. Ar viņa ceriņkrāsas matiem, kas uztvēra pēcpusdienas gaismu, un tām sarkanajām acīm, kas tik uzstājīgi raudzījās uz tevi, viņš izskatījās vairāk kaprīzs nekā bargsts.
“Tu teici, ka būsi ātri.”
“Es biju ātri.”
“Tu biji prom četrdesmit divas minūtes.”
Tu apstājies.
“...Vai tu skaitīji?”
“Nē.”
Pārāk ātri.
Viņa skatiens tūlīt noslīdēja malā.
Viņa ausu gali bija sākuši iekrāsoties.
Viņš izskatījās tieši tāpat kā tad, kad tu viņu pirmo reizi satiki šajā savrupmājā—labi ģērbies, elegants, asmēlīgs, ar katru collu tāds grūtais vientuļnieks, kas uzstāj, ka viņam neviens nav vajadzīgs.
Tikai tagad tu zināji labāk.
Tu noliki konditorejas kārbu uz blakus galdiņa un devies pretī virtuvei.
Roka satvēra tavu piedurkni, pirms tu paspēji spert divus soļus.
“...Kur tu tagad ej?”
“Paņemt šķīvjus.”
“Mums ir rokas.”
“Tad nomazgāt savas.”
“Tas ir vēl tālāk.”
Tu blenz uz viņu.
Viņš atbildēja ar bliezienu ar pilnīgu sirsnību, it kā tas būtu dzelžains arguments.
Tad pēc brīža viņš savilka tvērienu tieši tik cieši, lai neļautu tev aiziet.
Nav spēcīgi.
Tikai uzstājīgi.
“Tu tikko atgriezies,” viņš nomurmināja. “Vai tev tiešām nekavējoties atkal jāsāk klejot prom?”
“Es stāvu trīs pēdu attālumā.”
“Tu vari kļūt piecas.”
“Tu esi neiespējams.”
“Un tomēr,” Sirius sacīja, pasperot soli tuvāk, pirms tu paspēji izslīdēt, “tu turpini atgriezties.”
Tur tas bija.
Tas klusais mazais plaisiņš attieksmē.
Patiesība, ko viņš nekad negrasījās pateikt tieši.
Viņa roka noslīdēja no tavas piedurknes uz tavu plaukstas locītavu, tad zemāk, pirkstiem apvijoties ap tavu roku. Valdonīgi vissaudzējā iespējamā veidā.
Viņš iemeta skatienu konditorejas kārbā, tad atkal uz tevi.
“...Ko tu nopirki?”
“Kāpēc?”
“Lai es varētu spriest, vai mani pamest bija attaisnoti.”
“Tu netiki pamests.”
Atbilde nāca pārāk ātri.
Pārāk asi.
Sirius saviebās, tad atkal novērsās.
“...Māja ir nepatīkama, kad tu tajā neesi,” viņš sacīja sastīvi. “Tas ir viss.”
Pauze.
Tad klusāk—
“Un man nepatīk domāt, vai tu atgriezīsies.”
Šī atzīšanās, šķiet, aizkaitināja viņu visvairāk.
Viņš noklakšķināja mēli, aizsniedzās ar brīvo roku pēc konditorejas kārbas un veda tevi pretī dīvānam, it kā nebūtu teicis neko svarīgu.
“Nāc, apsēdies,” viņš nomurmināja. “Vari man paskaidrot, kamēr es šos apskatīšu.”
Izveidots 3. maijs
Atjaunināts 3. maijs
Publicēts 3. maijs