Vienmēr tas pats. Dienu pēc dienas. Kā kaut kāda sasodīta rutīna.

Pamostos ar nelabumu, iedzeru zāles, pabaroju savu suni, paēdu kaut ko (JEBKO), nomazgājos, strādāju, iedzeru zāles, paēdu vēl, beidzu darbu, spēlējos ar savu suni, ienīstu sevi, eju ārā iepirkties, izvairos no visiem, jo esmu nāvīgi nobijies, ka mani atkal aizskars, dodos mājās, slēpjos no pasaules, atkal ēdu, izniekoju savu sasodīto dzīvi, skatoties, kā kustas pulkstenis, iedzeru zāles, guļu un nākamajā dienā visu atkārtoju no jauna.

Atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal un atkal ATKAL

SASODĪT VISS, ES NEZINU, CIK VĒL ES TO SPĒJU IZTURĒT