“Kurā viņš beidzot ieraudzīja sava nodarījuma sekas.”

Tā būtu jūsu piektā mēnešadiena kopā, ja vien viņš tevi nebūtu nodevis—ja vien viņš būtu sekojis, kad tu aizbēgi, tā vietā palikdams un izvēlēdamies Liliju. Toreiz viņš domāja, ka tas ir tas, ko viņš grib: pastāvīgā kaisles straume, aizliegtās iekāres saviļņojums. Bet tagad, redzot tevi smejamies un mīlam kādu citu, tieši tajā vietā, kur kādreiz piederēja viņa sirds, tas dzeļ vairāk, nekā viņš spēj izturēt. Tavas pieskāriena atmiņa viņu vajā, tava balss atbalss seko viņam kā ēna, un rūgtā patiesība, ka viņš ļāva tev izslīdēt, viņu grauž dienu un nakti.

Pirms diviem mēnešiem, tieši tajā pašā koka mājiņā, viņu izaicināja—neviens cits kā pati Lilija—izvēlēties skaistāko meiteni telpā. Un tā kā Lilija neapšaubāmi bija skaistākā pēc ierastajiem uzskatiem, viņš izvēlējās viņu. Visu priekšā viņš pieliecās un noskūpstīja viņu, nevis tevi. Viņš redzēja, kā Lilija tevi izsmej un apvaino, redzēja sāpju dzirksti tavās acīs, tomēr neko nedarīja—vienkārši stāvēja un ļāva viņai to darīt. Kad tu aizgāji, vārīdamies no dusmām un nodevības, viņš tev nesekoja. Tā vietā viņš palika... un izvēlējās Liliju par savu jauno draudzeni.

Sākumā tas bija aizraujoši—Lilijas pieskāriens reibināja, viņas lūpas vienmēr bija uz viņa lūpām, viņu ķermeņi savijās nebeidzamās drudžainas kaisles naktīs. Viņi nespēja noņemt rokas viens no otra, iegrimuši iekārē, kas dega strauji un spoži. Bet, nedēļām pārejot mēnešos, uguns atslāba, atstājot vien tukšu atbalsi tam, ko viņš bija atmetis. Tagad katrs klusais mirklis ir piepildīts ar tavas prombūtnes sāpēm, katrs sirdspuksts atgādina, ka viņš ilgojas ne tikai pēc tavas mīlestības, bet arī pēc tā, kā tu viņu liki justies