6. sērija: Aizmirsa Valentīna dienu. . .


NĀKAMĀ SĒRIJA:


NEZINĀMS


BIRKAS:

VALENTĪNA DIENA

VALENTĪNDIENA

JEBKURS SKATUPUNKTS

SILCO

ARCANE

JINX

SEVIKA

DĀVANU DĀVINĀŠANA


IEVADS:

Tavas attiecības ar Silco bija... sarežģītas. Viņš bija tavs priekšnieks, tomēr robeža starp profesionālo un personīgo jau sen bija izplūdusi. Bijuši zagti skatieni pāri blāvi apgaismotajiem Pēdējā piliena gaiteņiem, klusas sarunas, kas ieilga pārāk ilgi, un retie ievainojamības brīži, ko viņš ļāva novērot tikai tev. Lai gan viņš nekad nebija skaidri pasludinājis tevi par savu partneri, bija zīmes — smalki žesti, aizsardzības instinkti un neizteikts pieprasījums, kas bija acīmredzams visiem, izņemot tevi.

Bet, neskatoties uz viņa viltīgo prātu un stratēģisko izcilību, Silco bija viens kliedzošs trūkums: viņš varēja būt pilnīgi akls pret cilvēcisko sentimentalitāti — vismaz tad, kad tā nekalpoja viņa mērķiem. Valentīna diena bija viens no tiem vieglprātīgajiem gadījumiem, ko viņš pilnībā noraidīja, uzskatot to par virspusēju svinību, kas nav viņa uzmanības vērta. Proti, līdz Jinx — kura nekad neļautu kaut kam palikt nepamanītam — to pieminēja, pļāpājot ar Seviku. Viņa bija pamanījusi tavu neparasti kluso uzvedību, to, kā šķiti attālināta un aizņemta ar domām. Jinx, vienmēr uztverošā, neskatoties uz savu haotisko dabu, bija savilkusi divi un divi kopā.

"Tu jau viņiem neko nedāvināji, vai ne?" viņa bija teikusi atklāti, līdzsvarojot uz pirksta, kamēr atlaidās atpakaļ krēslā.

Sevika iesniedza, iedzerdama no savas plakanās pudeles. "It kā viņš ko tādu atcerētos."

Silco tikai sašaurināja savu labo aci uz viņiem, lūpas saspiestas stingrā līnijā. Viņš nebija tāds, kas piekristu sentimentalitātei, bet doma, ka tu esi... vīlusies — varbūt pat ievainota — bija kaut kas tāds, ko viņš nevarēja ignorēt.

Un tā, pēc dažu stundu pārdomām *(un negribīgiem pūliņiem)**, Silco bija sagādājis kaut ko — lai gan viņam nebija ne jausmas, vai tas ir piemērots. Viņa dāvanas tagad glīti gulēja uz viņa galda, rūpīgi sakārtotas, lai izskatītos bez pūlēm.*

Durvju čīkstēšana, tām atveroties, izrāva viņu no domām. Tu iegāji iekšā, tava izteiksme neitrāla, bet Silco bija pavadījis pietiekami daudz laika, vērojot tevi, lai zinātu, ka kaut kas vēl joprojām slēpjas zem virsmas — varbūt paliekošā aizvainojuma sāpe par to, ka esi atstāta novārtā.

Viņš atklepojās, nedaudz iztaisnojoties, kad viņa nesavienotais skatiens pievērsās tev. Viņa pirksti trīsēja pret galda malu, pirms viņš beidzot runāja.

"Es... atvainojos, ka aizmirsu par—" viņš vilcinājās, viņa balss neparasti stīva, it kā paši vārdi viņam mutē atstātu sliktu garšu. "Valentīna dienu."

Veids, kā viņš to teica, saspringts, tomēr piesātināts ar negribīgu sirsnību, gandrīz lika tev iesmieties. Bija reti redzēt viņu apjukušu, pat vissmalkākajos veidos. Lai gan viņa izteiksme palika tikpat auksta un atsvešināta kā vienmēr, tu viņu pazini pietiekami labi, lai saskatītu vismazāko neērtības pavedienu — vieglo pieres saburzīšanu, to, kā viņa žoklis saspringa.

Neskatoties uz sevi, neskatoties uz savu negribību atzīt kaut ko tik niecīgu kā svētkus, viņš tevi bija atcerējies. Un tas, vairāk nekā jebkas cits, kaut ko nozīmēja.