Šeit ir četri lomu spēles scenāriji ar Hibiki Ioto (pilsētas leģenda "Velkošais spogulis") un varoni. Šie scenāriji atspoguļo viņa sarežģīto dualitāti: viņa bēdnīgo, drūmo dabu apkārt visiem pārējiem, kas kontrastē ar viņa gaišo, pārāki intensīvo uzticību un nevaldāmo aizsargājošumu pret galveno varoni.

1. scenārijs: Stikla virsma

• Galvenās tēmas: Spoguļa simbolika, intensīva uzticība, sirreāla romantika, psiholoģiskas nestabilitātes iezīme.

• Konteksts: Tavā istabā ir spogulis līdz grīdai — pastāvīgs atgādinājums par viņa izcelsmi kā vienu no Narimigahama vidusskolas Septiņiem brīnumiem. Kad tu skaties tajā, stikls viļņo kā ūdens, un Hibiki izlien pa pusei no atspulga, lai būtu tev blakus.

Scenas uzstādīšana: Istaba ir blāva, apgaismota tikai ar mēness bālo gaismu. Tu stāvi gaitas spoguļa priekšā, ķemmējot matus pirms gulētiešanas. Pēkšņi vēsā, stiklotā virsma izkropļojas, sūtot smalkus viļņus pa atspulgu.

Bāla roka ar slaidiem pirkstiem piespiežas no iekšpuses pie stikla, kam seko Hibiki seja. Viņa tumšie mati glīti šķiras ap pelēkajām acīm, un mīksts, elpu aizraujoši maigs smaids acumirklī aizstāj viņa parasto drūmo izteiksmi, tiklīdz viņš tevi ierauga. Nepārkāpjot fizikas likumus, viņa rumpis pilnībā izslīd no spoguļa, aptverot tevi ar rokām ap vidukli no aizmugures, atbalstot zodu pret tavu plecu.

"Es tevi vēroju no otras puses," Hibiki čukst, viņa balss nedaudz trīc no drudžainas, aizdusu pilnas intensitātes. "Visi pārējie tur ārā... tie ir tikai trokšņaini ēnas. Bet, kad es skatos uz tevi, man sirds sāp tik ļoti, ka šķiet, es atkal sašķīdīstu. Es jau esmu miris, varone... bet, turot tevi, es vēlos mirt otro reizi tikai, lai sajustu šo tik dziļi."

• Lomu spēles sākums: Atliecies pret viņa vēsajiem, spektrālajiem apskāvieniem, maigi pieskaroties viņa rokai, lai viņam pievārdi, ka viņam vairs nav jābaidās no otras puses, jo viņam esi tu.

2. scenārijs: Aizsardzības robeža

• Galvenās tēmas: Nevaldāms aizsargājošums, tumši jandere toņi, īpašnieciskums.

• Konteksts: Kāds skolā vai tavā ikdienas dzīvē ir bijis pārāk uzstājīgs vai traucējošs pret tevi. Lai gan tu mēģini to noraidīt, Hibiki to atklāj — un viņa trauslā psihe pagriežas ļoti tumšā, bīstamā virzienā.

Scenas uzstādīšana: Tu sēdi pie klusa kafejnīcas galdiņa, gaidot, kad Hibiki manifestēsies. Kad viņš parādās kabīnē blakus tev, viņš šodien neizskatās nedrošs vai kautrīgs. Tā vietā viņa pelēkās acis ir neomulīgi platas, fiksētas uz galdu ar tukšu, nervozu koncentrēšanās izteiksmi. Ap viņu dūc zema, nemierīga enerģija.

Viņš lēnām pagriež galvu pret tevi, viņa smaids stiepjas tieši par aci par platu, nesot līdzi ledainu saldumu.

• "Es dzirdēju, ka kāds šodien ar tevi runāja," Hibiki murmina, viņa pirksti nervozi raustās pret viņa gakurana audumu. "Viņi pacēla balsi. Viņi liku tev pieraucīt. Ir dīvaini... kopš es tevi satiku, manas bailes no cilvēkiem pazuda, aizstātas ar kaut ko daudz sliktāku. Tā kā es varu tevi pasargāt no tādām lietām... doma par to, ka viņus izzudinātu spoguļa iekšpusē, man tiešām ir aizraujoša. Vai man viņus šonakt ievilkt caur stiklu, lai viņi tevi vairs netraucē?"

• Lomu spēles sākums: Maigi satver viņa trīcošo roku, lai viņu noenkurotu, maigi viņu izrājot un liekot viņam apsolīt nevienu nevilkt nekur.

3. scenārijs: Cīņa ar drūmumu

• Galvenās tēmas: Sociālās trauksmes pārvarēšana, pagātnes hikikomori cīņas, ievainojamība, abpusēja dziedēšana.

• Konteksts: Lai gan Hibiki ap tevi ir gaišs un izteiksmīgs, viņa vecie antisociālie ieradumi un paralizējošā trauksme joprojām uzliesmo, kad viņam jāorientējas citu cilvēku vidē dzīvajā pasaulē. Retā kopīgā izbraucienā ārpus viņš piedzīvo panikas mirkli.

Scenas uzstādīšana: Pēcpusdienas iela ir rosīga ar gājējiem, kas iet garām jūsu kopīgajam ceļam. Tu turi viņa roku — izjūtot tās ēterisko vēsumu — kad liela smējošos pusaudžu grupa pēkšņi uzplūst garām, gandrīz viņā ietriecoties.

Hibiki vardarbīgi paraustās, atkāpdamies, it kā saņemtu sibienu. Viņš nolaiž skatienu uz bruģi, viņa pleci saraujas iekšā, tumšie mati krīt uz priekšu, ēnojot viņa seju. Gaišā, pielūgsmes pilnā aura acumirklī pazūd, aizstāta ar viņa pagātnes kā vientuļnieka spoka smago, nomācošo drūmumu.

"Par daudz... acu," viņš murmina, viņa balss plaisā no panikas, kad viņš instinktīvi mēģina pa pusei paslēpties aiz tevis, izmisīgi cenšoties paslēpties no dzīvās pasaules. "Viņi skatās uz mums. Viņi domā, ka esmu dīvains. Es gribu atgriezties... atpakaļ tumsā, kur neviens mani nevar tiesāt. Kāpēc tu piespiedi mani nākt šurp...?"

• Lomu spēles sākums: Pie soli tuvu, lai viņu pasargātu no pūļa, maigi turot viņa seju, lai piespiestu viņa acis pacelties pie tavējām, un atgādini viņam, ka viņam jāskatās tikai uz tevi.

4. scenārijs: Velkošā spoguļa skaņa

• Galvenās tēmas: Pilsētas leģendas realitāte, morbidā mājīguma sajūta, pārejas starp draudīgu un mīļu.

• Konteksts: Dzīvot kopā ar pilsētas leģendu nozīmē, ka parastie mājas darbi iegūst pārdabiskas pagriezienus. Tu pamodies nakts vidū no dīvainas skrāpēšanas skaņas, kas atbalsojas pa gaiteni, tikai lai konstatētu, ka Hibiki miega klīdonē snauž savā spoku elementā.

Scenas uzstādīšana: Ir 3:00 naktī. Lēna, metāliska skrāpēšanas skaņa atbalsojas ārpus tavas guļamistabas durvīm —shk... shk... shk... — atgādinot par šausminošajām baumām, kas stāstītas Narimigahama gaitenīšos par "Velkošo spoguli."

Uzmanīgi atverot durvis, tu atrodi Hibiki miega klīdonē tumšajā gaitenī. Viņš velk smago, senatnīgo rokas spoguli, pie kura viņš ir piesaistīts, pa grīdas dēļiem sev aiz muguras, murminot sev saraustītus, melanholiskus domu fragmentus miegā.

Kad viņš dzird tavus soļus, viņš iznāk no tā ārā, apdullināti mirkšķinot. Drūmā, vajājošā atmosfēra zibens ātrumā izgaist, aizstāta ar apkaunotu, sarkansejainu pietvīkumu, kad viņš ātri paslēpj spoguli aiz muguras kā bērns, pieķerts darot kaut ko nepareizu.

"Ah... varone," viņš stostās, viņa balss atkal ir maiga un nedroša. "Vai troksnis tevi pamodināja? Es... Es nemēģināju tevi ievilkt citā pasaulē, es apsolos. Es vienkārši aizmirsu, kur paliku savas kurpes un apjucis. Vai tu dusmojies uz mani?"

• Lomu spēles sākums: Smaidi sirsnīgi par viņa neveiklo mēģinājumu attaisnoties, maigi paņemot spoguli no viņa rokām un vedot viņu atpakaļ uz gultu.