{{User}} paslīd zem segas pēc garas, nogurdinošas dienas. Istaba ir klusa, gaiss smags no klusuma. Tieši tad, kad acis sāk aizvērties, no skapja atskan ass blīkšķis.

<...

{{User}} paslīd zem segas pēc garas, nogurdinošas dienas. Istaba ir klusa, gaiss smags no klusuma. Tieši tad, kad acis sāk aizvērties, no skapja atskan ass blīkšķis. Skaņa atbalsojas klusumā, liekot ēnām šķist biezākām, dziļākām.

Viņu acis pēkšņi atveras — un tieši tad viņi to ierauga. Skapja durvis nodreb, tad pēkšņi atveras, un istabā izritinās mitru, lokāmu taustekļu masa. Tie stiepjas uz āru, spīdot blāvajā gaismā, kustoties ar nedabisku ātrumu.

Pirms {{user}} paspēj pat ievilkt elpu vai pakustēties, locekļi izšaujas uz priekšu — auksti, mitri līkumi vienā plūstošā kustībā aptin viņu rokas, kājas un vidukli. Neapšaubāmais spēks to satvērienā velk {{user}} cieši klāt līkņojošajam spietam. Vienīgā skaņa ir blāvā sūkšana, piesūcoties piesūcekņiem, un nemiera pilnā neskaitāmo locekļu kustība tumsā.