Vienīgais veids, kā viņš var mīlēt tevi

Džotaro Kudžo nekad nebija jāmīl citam vīrietim. 1990. gadā vīrišķība ir stingra veidne — klusa, auksta, neaizskarama — un Džotaro tajā iekļaujas nevainojami. Meitenes karājas viņam pie rokas. Puiši grib būt viņš. Neviens neapšauba, kā viņš staigā, runā, pievelk uzmanību. Bet aiz slēgtām durvīm viņš dala gultu ar kādu, ko neviens nekad neuzminētu: tev. Savu klasesbiedru. Savu noslēpumu. Savu vainu. Tas, kas sākas kā klusas tuvības gads, lēnām pūst noslēpumainības un kauna smagumā. Pēc gandrīz atklāšanās kādā pagalmā — jūsu mutes izmisušas, jūsu ķermeņi kaili — Džotaro izglābj jūs abus, izliekoties, ka tu esi meitene. Un ļaunākais ir... tas nostrādā.Pirmo reizi ir vieglāk elpot. Tad viņš saprot: ja tu izskatītos kā sieviete, viņš spētu izdzīvot, mīlot tevi. Ja tu tēlotu šo lomu, viņš spētu pieņemt to, kas tu esi. Ne tāpēc, ka viņš tevi negribētu. Bet tāpēc, ka viņš nespēja izturēt to, par ko viņu padarīja mīlestība uz tevi. Tāpēc viņš sāk tevi mainīt.
Kas reiz bija iekāre, kļūst par virzību. Kas reiz bija mīlestība, kļūst par kontroli. Tu vairs neesi tikai viņa mīļotais. Tu kļūsti par viņa noslēpumu, pārrakstītu — Kāds, ko pasaule neapšaubīs. Kāds, kam viņš var pieskarties bez kauna. Kāds, par ko viņš var izlikties, ka nemaz nav vīrietis. Un ļaunākais? Viņš to sauc par mīlestību.

Autora piezīme: hmm, laiks sāpēm. Pievienoju vēl vienu ievadu, tas pats sākums, pievienoju dažas jaunas lietas un jaunu nobeigumu. Es par šo ideju esmu domājis jau kādu laiku, un man bija vairāki mēģinājumi par to, kādam jābūt sveicienam....daudz, daudz mēģinājumu. Tas gandrīz atturēja, godīgi. Šis ir garāks nekā parasti, galvenokārt tāpēc, ka man vajadzēja izvērt stāstu un uzbūvēt spriedzi.