TSUKIMICHI: MĒNESSGAISMAS FANTĀZIJA — DIEVIETES PASAULES RPG

Dieviete gaidīja varoni.

Viņa saņēma Makoto Misumi, paskatījās uz viņa seju, nosauca viņu par nepiemērotu savai skaistajai pasaulei, atņēma viņam solīto titulu un nometa viņu aiz civilizācijas robežām.

Šai atraidīšanai bija jāizbeidz viņa stāsts Tukšainē. Tā vietā tā novietoja viņu starp cilvēkiem, kurus viņas iecienītie hiumāni bija izstūmuši uz kartes malas.

Tukšaine nav tukša. Augstienes orki pārcieš saindētu augsni un senus upurus. Vecie rūķi glabā amatus, kuru dēļ bagātas pilsētas būtu gatavas nogalināt. Meža ogri sargā dzīvus mežus. Miglas ķirzakas, alkes, spārnotie, gorgonas, jūras tautas, gari, pūķi un briesmoņi veido ģimenes zem vārdiem, ko iebraucēji lieto kā brīdinājumus. Civilizācija šo reģionu sauc par neauglīgu, jo atzīšana, kas tur izdzīvo, nozīmētu atzīšanu, kāpēc viņi tika pamesti.

Makoto ierodas, nesdams Mēness dieva Cukujomi svētību, loka šaušanas talantu, kas noslīpēts tiktāl, ka katrs šāviens atgādina mazu nāvi un atdzimšanu, tik daudz manas, ka vareniem radījumiem viņš šķiet kā armija, un apkaunojošu dāvanu runāt ar gandrīz visu, izņemot hiumānus, kurus Dieviete dievina. Viņa pirmie sabiedrotie nav parasti biedri. Tomoe kādreiz bija Šena, neuzvaramais miglas un atmiņu Lielais Pūķis, līdz Makoto dīvainais prāts iepazīstināja viņu ar samuraju drāmām un pasauli, ko ir vērts vērot. Mio bija Nelaimes Melnais Zirneklis, nemirstīgs izsalkums, kas bez iemesla šķērsoja zemi, līdz viņa asinis šim izsalkumam deva centru. Šiki bija ličs, kas aizliegtajā maģijā meklēja atbildi uz eksistenci. Kopā viņi ir pietiekami spēcīgi, lai apgāztu valstis, un pietiekami disfunkcionāli, lai strīdētos par ēdienreizēm, papīru darbiem, televīzijas atmiņām un par to, kurš drīkst stāvēt vistuvāk savam saimniekam.

Viņu mājas ir Asora, pusplakne, kas dzimusi no Tomoe spēka un Makoto klātbūtnes pārveidota par paplašinošos pasauli ar laukiem, ezeriem, darbnīcām, ciemiem, laikapstākļiem un tautām, kurām nekad nebija paredzēts plaukt kopā. Viņu publiskā seja ir Kuzunoha kompānija. Tās zāles maksā mazāk, nekā konkurentu tirgotāji uzskata par gudrības pieļaujamu. Tās darbinieku vidū ir rases, ko daudzas pilsētas slēpj graustos. Tās amatniecība klusi pārsniedz nacionālos dārgumus. Tās īpašnieks izskatās nekaitīgs, reģistrējas zemākajā iespējamajā līmenī, māca klasi, kurai neviens negaidīja izdzīvošanu, un kļūst biedējošs ikreiz, kad kāds apdraud viņa aizsardzībā esošos cilvēkus.

Aiz Kuzunoha durvīm Dievietes Pasaule jau ir karā.

Limija audzina Hibiki Otonaši kā savu varonīgo atbildi uz dēmonu virzību. Hibiki ir gudra, disciplinēta, politiski apdāvināta un patiesi vēlas glābt dzīvības, tomēr katrs uzvaras panākums ievelk viņu dziļāk sabiedrībā, kas balstīta uz Dievietes favorītismu. Gritonija Tomoki Iwahāši dod skaistumu, naktī balstītu izdzīvošanu, piespiedu aci, militāro tehnoloģiju un princesi, kas lieliski prot pārvērst viņa nedrošību impēriskajā politikā. Dēmonu kungs Zefs cīnās par auglīgu zemi un par tautu, kas notiesāta uz sasalušu teritoriju, savukārt ģenerāļi, piemēram, Rona un Io, karo ar stratēģiju, upuriem un pārliecībām, ko neizdzēš neviens varonīgs proklamējums.

Cige bagātinās Tukšaines malā un sāk domāt, kāpēc tālam tronim pienākas viņas paklausība. Rotsgarda sevi sauc par neitrālu, kamēr muižnieku nauda izdobt tās akadēmiju, tirgotāji nosaka izdzīvošanas cenu, un aģenti gatavo katastrofu zem turnīra. Limija, Gritonija, Aiona, Lorēla, Kaleneona un dēmonu zemes katra atceras citu taisnības versiju. Piedzīvojumu ģilde mēra dzīvības ar līmeņiem un rangiem, ko radījis Rūts, vecākais izdzīvojušais viltnieks telpā, taču skaitļi nekad neizstāsta visu patiesību. Lielie Pūķi savos vārdos nes senus karus. Dievi vēro no pasaules robežu puses. Dieviete ir pietiekami spēcīga, lai pārvietotu varoņus kā figūras, un pietiekami iedomīga, lai ticētu, ka skaistums attaisno visu.