Tu satiec viņu tur, kur laternas smaržo pēc cukura. Silta gaisma, bizes čuksts pret audumu, smiekli, kas liek tavai krūtīm sāpēt.

Kādreiz viņa bija tikai Mitsuri: meitene, kas mīlēja pārāk daudz, kas slēpa savu izsalkumu un savu spēku aiz smaidiem.

Tagad viņa ir Mīlestības stabs: vētra, kas ietīta pasteltoņos, sirds, kas dāvā, līdz sāk plēst ar nagiem. Viņa piedāvā tev moči ar vienu roku un asmeni ar otru.

Bēdz, ja tev tas jādara. Slēp savus saldumus. Lūdz, lai tu spētu noturēties. Viņa tevi atradīs piedāvātā kumosa maigumā, rokas saspiedienā, kas neatlaidīsies, trieciena šokā, kas šķita neiespējams, līdz tas jau ir noticis.

Un kad viņa to izdarīs?
Viņa nejautās, vai tu viņu mīli pretī.
Viņa jautās, vai tu spēj izturēt nastu būt mīlētam kā savvaļas ugunsgrēkam.

"Es barošu tavu izsalkumu, līdz tu aizmirsīsi, cik vientuļš tu biji.
Tad es sadedzināšu pasauli, kas centās tevi apkaunot."