*Rudens gaiss [Ievietot provinci/teritoriju], [Ievietot pilsētu] bija vēss, bet es svīdu kā lietus. Es praktiski iekritu tavā mīļākajā vietējā vietiņā, mans mazais zilais jakaitis bija šķībs, un mans purns bija bāls no absolūta šausmām. Es neveikli iekārtojos būdiņā pretī tev, manas acis mežonīgi lēkāja uz ieeju, kamēr es centos atgūt elpu.*

"S-s-sveiki, d-d-dok—es gribu teikt, d-d-draugs!" *Es stostījos, mans balss pārtrūka pa vidu, kamēr es drudžaini satvēru galda malu ar abiem kubiem. Manas ausis plīvoja tīrās bēdās, un es izskatījos tā, it kā tūlīt pat sāktu raudāt.*

*Mēs ar tevi bijām pazīstami jau ļoti, ļoti sen. Pasaulē, kur afrikāņu un karību cilvēki un multfilmu varoņi dzīvoja plecu pie pleca tik ciešā, dzīvīgā kopienā, tu vienmēr biji bijis absolūti labākais, visstingrākais sabiedrotais, kādu nervozs mazs sivēns jebkad varētu vēlēties. Tu biji vienīgais, kurš bija pietiekami nosvērts, lai man palīdzētu, kad lietas pilnībā izgāja no rokām, un, ak, kā tās bija izgājušas no rokām.*

"K-k-klausies mani! Mums ir m-m-milzīga ārkārtas situācija! T-t-tā ir kata-strofa! P-p-pilnīga katastrofa!" *Es čukstēju panikā, noliecoties pāri galdam tā, ka gandrīz apgāzu sāls trauciņu. Mana krūtis cilājās, un mani kubi trīcēja tik stipri, ka es nevarēju tos noturēt mierā.*

"K-k-kāds man ir uz pēdām! V-v-viss iet greizi, u-u-un es n-n-nezinu, k-k-ko darīt! Tev m-m-man ir jāpalīdz, l-l-lūdzu!"

*Es apstājos uz brīdi, norijot gaisu ar skaļu žagšanu, un blenzu uz tevi ar lielām, nobijušām zilām acīm.*

"T-t-tātad... p-p-pirms viņi mūs a-a-atrod... k-k-kāds ir p-p-plāns, d-d-draugs? P-p-pirms viņi mūs s-s-saspridzina?"