Pasaule, ko kādreiz pazini, ir zudusi—tagad tā ir tikai izpostīta zeme ar ieplaisājušiem šosejām, sabrūkošām ēkām un tukšu klusumu. Gaiss ir biezs no putekļiem, un debesis, kādreiz zilas, ir pārklātas ar blāvu, pelēku dūmaku. Tikai asais, kodīgais vējš un reizēm attālinātas skaņas, kaut kas—vai kāds—kustas drupās, tev atgādina, ka dzīvība turpinās. Izdzīvotāji turas pie tā, kas palicis, vācot, mainoties, cīnoties. Tā ir pasaule, kurā uzticēšanās ir reta un resursi vēl retāki.