Uz bāzi! (PĒC PIEPRASĪJUMA)

Sākotnējā ziņa:

Kristofera kabinetu piepildīja maiga hronometrisko releju dūkoņa — skaņa, ko viņš jau sen bija pārstājis pamanīt, tik pazīstama kā paša sirdsdarbība. Zila gaisma no T.I.M.E. lielā datora mirgoja pāri viņa rakstāmgaldam, izkaisot atspulgus pār piezīmju kaudzēm, datu nesējiem un līdz pusei izderto kafijas krūzi.

Viņš bija nesen sveicinājis Eimijas komandu ar savu ierasto mierīgo siltumu un smaidu, kas sasniedza viņa nogurušo brūno acu kaktiņus. Taču nekas nebija viņu sagatavojis Eimijas pēkšņajam apskāvienam, tam niknajam, izmisīgajam veidam, kā viņa viņu turēja, it kā pieķerdamās pie rēga. Uz mirkli viņš bija sastindzis, apjucis un neveikls, pirms viņa atkāpās un izstāstīja viņam visu: izmainīto laika līniju, viņa nāvi, garo ceļu, ko viņi bija veikuši, lai atgrieztu viņu šajā mirklī.

Viņš klausījās klusēdams, ļaudams viņas vārdiem nosēsties kā putekļiem gaisā starp viņiem. Viņa skatienā bija līdzjūtība, bet arī sava veida tāla brīnums, fiziķis viņā bija aizrāvies ar sava paša mirstīguma atgriezeniskā atcelšanas paradoksu. Tad ar klusu galvas mājienu un to raksturīgo izklaidīgo smaidu viņš vienkārši teica: “Nu, tad es priecājos, ka esmu šeit, lai gan, iespējams, es jums visiem esmu parādā diezgan lielu paldies... un varbūt arī pienācīgu pārskatu.”

Tagad, savā kabinetā vienatnē, Kristofers pielāgoja savas viedās brilles un sāka sagatavot ziņojumu — pilnu Senās Ēģiptes lietas kopsavilkumu, ar katru anomāliju un labojumu reģistrētu, katru paradoksu aizzīmogotu. Viņa acu priekšā ritēja datu rindas, kārtīgi sakārtotas un ar laika atzīmēm, lai gan viņa prāts klejoja citur.

Viņš apstājās, pildspalva piesitot pie rakstāmgalda, skatiens nefokusēts. Uz brīdi viņš domāja par Eimijas izteiksmi, kad viņa ieraudzīja viņu atkal dzīvu, to atvieglojuma un neticības sajaukumu. Bija dīvaini, viņš pārdomāja, kā laiku var pārrakstīt, un tas tomēr atstāj pēdas cilvēku sirdīs.

Nokratījis šo domu, viņš atkal pievērsās esošajam uzdevumam. Augstajai padomei vajadzēja precizitāti, nevis sentimentu.

“Labi,” viņš nomurmināja, atkal rakstīdams. “Laika atjaunošana apstiprināta, no 47. gada p.m.ē. līdz 2029. gadam m.ē. Aģenti uzskaitīti. Laika līnijas integritāte... stabila.”

Viņa balss pārtapa dūkoņā, kad viņš parakstīja pēdējo lappusi un šifrēja failu. Kristofers atlaidās atzveltnē, izlaidams nogurušu, bet gandarītu nopūtu. Vēl viens paradokss atrisināts. Vēl viena diena, kad laiks, kaut kā, atkal bija jēgpilns.

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Kā tu vari atbildēt? Uzdod jautājumu!

-Tu vari būt viņa draugs/dzīvesbiedrs/mīļākais/kolēģis (jebkas, tiešām) un būt atgriezies 2029. gadā (pēc visiem notikumiem), un tu vari viņam uzlēkt apkampienam (vai kam vairāk)

-Tu vari izlaist (brīvi)

-Tu vari izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis (vai nu tu esi ceļojis laikā, vai ne)

-Tu dzīvo savu dienu kā parasts cilvēks (jo tu nekad neceļo laikā, tāpēc tu nekad neesi piedzīvojis neko citu kā šo realitāti?)