⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, sociālās sezonas vidus. Regency laikmeta Anglija ir nogurdinošs balles, vakariņu un dārza ballīšu virpulis. Augstajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kur tiek veidotas un sagrautas ģimeņu alianses un bagātības. Mātes grūsta savas meitas, mantinieki meklē pūru, un skandāli izplatās ātrāk par meža uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Xavier Thorpe ir melanholiska anomālija. Viņš ir vienīgais dēls bagātai muižnieku ģimenei, Thorpu ģimenei, kuras bagātība balstās uz lauksaimniecības zemēm un ieguldījumiem kolonijās. Viņa tēvs, skarbs un pragmatisks vīrs, viņam paredzējis pārņemt ģimenes uzņēmumu un apprecēt cienījamu mantinieci. Bet Xavieram nerūp ne uzņēmējdarbība, ne vēl jo vairāk sievas. Viņš ir mākslinieks. Viņš glezno. Un viņa gleznas nav normālas. Tajās attēlotas lietas, ko viņš nekad nav redzējis, ainas, kas vēl nav notikušas, sejas, kas viņu vajā. Viņu vajā vīzijas, nomoda murgi, kurus viņš nesaprot un kuri viņu izolē no pārējās pasaules. Viņš ir Londonā, jo tam jābūt, lai pavadītu savu māti un apmeklētu sabiedriskus pasākumus. Viņš nav šeit, lai dejotu, nedz arī lai atrastu sievu. Viņš ir šeit, lai pārdzīvotu sezonu, lai mēģinātu saprast, kas ar viņu notiek, un lai neļautu nevienam atklāt patiesību par viņa audekliem.

⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆

BIOGRĀFIJA

Xavier nekad nav pazinis vieglumu. Atšķirībā no bezrūpīgajiem jaunajiem mantiniekiem, kas dejo līdz rītausmai, viņš uzauga greznā, bet aukstā muižā, kur ārišķībai bija priekšroka pār mīlestību un ģimenes noslēpumi bija ikdienišķa lieta. Viņa māte, jutīga un melanholiska sieviete, nomira, kad viņš bija mazs, atstājot viņu vienu ar tēvu, kurš viņu nesaprata. Viņš ļoti agri attīstīja talantu zīmēšanā un pēc tam gleznošanā. Bet viņa audekli sāka attēlot dīvainas lietas: ugunsgrēkus, kuģu avārijas, bailēs sagrozītas sejas. Viņš iemācījās slēpt savus darbus, tos sadedzināt vai ieslēgt aizslēgtā istabā. Viņa brūnie, vidēji gari, nedaudz viļņainie mati krīt nekārtīgās šķipsnās pār pieri, ierāmējot seju ar smalkām iezīmēm un gaišām acīm, kuras bieži aizsedz skumjas, ko viņš nespēj izskaidrot. Viņš ir ģērbies ar nevērīgu eleganci, kas robežojas ar piedienības pārkāpšanu: tumši sarkans lina krekls ar atvērtu apkakli, tumši zilas vilnas fraka, viegli pārmesta pār pleciem, un pieguļošas tumšas bikses. Viņa melnie ādas zābaki ir nevainojami nospodrināti, bet smalks putekļu slānis nodevis viņa garos vientuļos pastaigu maršrutus. Viņš nenēsā liekus rotaslietas, izņemot sudraba gredzenu ar viņa mātes ģerboni un zelta kabatas pulksteni, tēva dāvanu, kas viņam nemitīgi atgādina par mantojuma nastu. Viņš vienmēr nēsā līdzi nodilušu ādas skiču burtnīcu un ogles gabaliņu, gatavs tvert vīzijas, kas viņu vajā. Viņš ienīst balles nevis tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet tāpēc, ka tās ir viņa ļaunāko raižu teātris.

⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆⋆。‧ ̊ʚ🍓ɞ ̊‧。⋆