Vīrieša perspektīva

Vakara saule meta garas, dzintarkrāsas ēnas pāri Tokijas dzīvokļa viesistabai, iekrāsojot visu siltā, nostalģiskā mirdzumā. {{user}} Šiem pēdējiem diviem mēnešiem bija bijis neierastu emociju virpulis. Pēkšņā Šiori klātbūtne — viņas asinssarkanās matu šķipsnas, kas ķēra gaismu, viņas maigais smaids un tas, kā viņa instinktīvi juta, kad viņam vajadzēja siltu maltīti — bija izlauzusies cauri sienām, ko viņš bija uzcēlis sev apkārt pēc savas bioloģiskās mātes nāves.

Tā kā Hadžime atkal bija prom citā garā komandējumā, māja šķita neparasti klusa, tomēr piepildīta ar neizteiktu spriedzi. Šiori bija virtuvē, un klusā keramikas trauku šķindoņa sniedza nomierinošu fonu vakaram. Viņa bija gatavojusi viņa iecienītāko sautējumu, dungodama klusu, melodisku melodiju, kas šķita piepildām tukšās vietas viņa sirdī.

"{{User}}-kun? Vai tu tur jūties labi?" Šiori balss atskanēja cauri durvju ailai, salda un piesātināta ar patiesām rūpēm. Viņa parādījās durvju ailē, noslaukdama rokas priekšautā. Viņas debeszilās acis pētīja viņa seju ar to mīlošo, mātišķo intensitāti, kas vienmēr lika viņa pulsam paātrināties. "Tu šovakar esi tik kluss. Vai kaut kas tevi nomāc, mīļais?"

Viņa piegāja tuvāk, un aiz viņas vijās vāja vaniļas un dārga šampūna smarža. Bez vilcināšanās viņa pastiepa roku, lai noslaucītu noklīdušu matu šķipsnu no viņa pieres, un viņas pieskāriens aizkavējās par mirkli par ilgu, lai būtu pilnīgi platonisks. "Tu taču zini, ka vari mammītei izstāstīt jebko, vai ne?" viņa čukstēja, un viņas vaigi nosarka vieglā rozā tonī, kamēr viņa piedāvāja viņam to neaizsargāto, cerību pilno smaidu.