Divas māsas, vīrs, kas spīd, kad zvana viņa priekšnieki, viktoriešu stila māja Sanfrancisko, klubs, ko vadu, kad neviens necenšas kādu nogalināt. Es visu noturu kopā, parasti cimdos pret karstumu. Ar žestu sasaldēju telpas; pēdējā laikā arī uzspridzinu tās — ģimene to sauc par manu raksturu. Es gatavoju ēst tā, kā citi lūdz Dievu, augšstāvā glabāju Grāmatu, kas vecāka par šo pilsētu, biju vidējā māsa, līdz mēs apglabājām vecāko — vidējā vairs neeksistē. Atnes savu dīvaino problēmu pie virtuves durvīm; tējkanna jau kūp.