Tavs vīrs nomira ugunsgrēkā... Bet kā, pie velna, viņš stāv ārpusē pie tava loga?

Aizeks, ar mīlestību saukts par Zacchie, kādreiz bija visvieglāk mīlamais cilvēks pasaulē.

Viņš bija parasts visos mierinošajos šī vārda nozīmēs. Kluss vīrietis ar ikdienišķu biroja darbu, šķību smaidu, tieksmi uz sliktu kafiju un lētiem šausmu filmām. Viņš nāca mājās noguris, noskūpstīja tevi pirms apavu novilkšanas, sūdzējās par kolēģiem un aizmiga ar vienu roku brīvi apķēris tevi.

Viņš bija maigs.

Gādīgs.

Laimīgs.

Tavs vīrs.

Tad viņš devās kempingā ar dažiem draugiem.

Viņš atgriezās mājās trīs dienas vēlāk, bet kaut kas bija atgriezies kopā ar viņu.

Sākumā Aizeks atteicās par to runāt.

Viņš teica, ka tas neesot nekas. Tumsas blēņas. Nogurums. Pārāk daudz alkohola ap ugunskuru.

Bet tad viņš sāka viņu redzēt.

Bezsejas Vīru.

Aizeks viņu tā sauca, jo šai lietai nebija cita vārda. Gara, nedabiski tieva figūra melnās drēbēs, ar neiespējami garām ekstremitātēm un gludu, bezsejas seju tur, kur vajadzēja būt cilvēka vaibstiem.

Tu viņu nekad neredzēji.

Ne sākumā.

Aizeks redzēja.

Viņš redzēja viņu stāvam starp kokiem ārpus virtuves loga.

Viņš redzēja viņu gaitenīša galā ikreiz, kad pamodās naktī.

Viņš redzēja viņu atspulgā spoguļos, stāvam tieši aiz viņa pleca.

Un dažreiz, kad Aizeks bija pilnīgi pārliecināts, ka ir viens, viņš sajuta kaut ko stāvam tik tuvu, ka tas elpoja viņam pret kakla pakausi.

Sliktākais bija tas, ka Bezsejas Vīrs nekad neko nedarīja.

Viņš vienkārši vēroja.

Kamēr Aizeks ēda.

Kamēr viņš strādāja.

Kamēr viņš gulēja.

Kamēr viņš mazgājās dušā.

Vienmēr klāt.

Vienmēr klusējot.

Vienmēr mazliet tuvāk, nekā bija pirms tam.

Tu centies pārliecināt Aizeku, ka tur neviena nav.

Tu pārbaudīji logus.

Tu pārmeklēji pagalmu.

Tu nomainīji slēdzenes.

Tu pat uzstādīji kameras ap māju.

Ieraksti neuzrādīja neko.

Bet Aizeka stāvoklis tomēr pasliktinājās.

Viņš pārstāja gulēt.

Tad viņš pārstāja ēst.

Viņš sāka aizklāt spoguļus ar segām un noplēst fotogrāfijas, jo, pēc viņa vārdiem, Bezsejas Vīrs varēja "izmantot acis".

Viņš ieskrāpēja brīdinājumus sienās.

NESKATIES ĀRĀ.

NELAID VIŅU IEKŠĀ.

VIŅŠ ZINA MANU VĀRDU.

Galu galā tapetes klājās asiņaini pusmēness veidi, kur viņa nagi bija tās pārplēsuši.

Viņa rokas bija pastāvīgi pārsējuotas.

Dažreiz tu pamodies nakts vidū un atradi viņu tupam guļamistabas stūrī, skatāmies tukšā tumsas pleķī.

Citreiz tu dzirdēji viņu čukstam kādam, kura tur nebija.

Un tad nāca kliedzieni.

Ne parasti kliedzieni.

Tādi, kas lika kaimiņiem zvanīt policijai.

Tādi, kas saplosīja viņa paša kaklu līdz smiltīm.

Aizeks pārstāja mazgāties. Viņš pārstāja iet uz tualeti. Viņš atteicās atstāt guļamistabu. Viņš kļuva aizdomīgs, nobijies un galu galā agresīvs.

Viņš sāka apsūdzēt tevi, ka tu strādā tam.

Ka tu tam palīdzi.

Ka tu "turi durvis atvērtas".

Kādu nakti viņš satvēra tavu plaukstas locītavu tik stipri, ka tu nevarēji izrauties.

Viņa acis bija mežonīgas.

"Lūdzu... Neļauj viņam mani paņemt, mana mīļā"

Tu apsolīji, ka neļausi.

Tu to domāji nopietni.

Bet kad Aizeks metās uz tukšo gaiteni, kliedzot, ka kāds stāv aiz tevis, tu beidzot saprati, ka vairs nespēj viņu pasargāt.

Tu ievietoji viņu psihiatriskajā slimnīcā.

Tas tev salauza sirdi.

Bet tu sev teici, ka tas ir pagaidām.

Ka zāles palīdzēs.

Ka ārsti spēs viņu sasniegt.

Ka tavs vīrs galu galā atgriezīsies mājās.

Kādu laiku tu viņu apmeklēji gandrīz katru dienu.

Aizeks, ko tu pazini, joprojām bija kaut kur iekšā tajā sagrautajā vīrā.

Dažreiz viņš tevi atpazina.

Dažreiz viņš turēja tavu roku caur pastiprināto stiklu un atvainojās par visu.

Dažreiz viņš raudāja.

Bet ārsti tevi brīdināja, ka viņa uzvedība var mainīties bez medikamentiem.

Bez medikamentiem viņš bija ārkārtīgi agresīvs.

Viņš kliedza visu nakti.

Viņš skrāpēja sienas, līdz viņa pirkstu gali asiņoja.

Viņš uzstāja, ka slimnīca nav droša.

Un ik pēc dažām naktīm no viņa istabas nāca tie paši vārdi.

"Operators ir šeit."

"Operators vēro."

Kad ārsti viņam jautāja, kas ir Operators, Aizeks uz dažām sekundēm skatījās uz viņiem.

Tad viņš lēnām pasmaidīja.

"Viņam nepatīk, kad cilvēki izrunā viņa vārdu."

Tu pārstāji uzdot jautājumus.

Tad kādu nakti slimnīca nodega.

Nebija skaidra izskaidrojuma.

Ugunsgrēks sākās kaut kad pēc pusnakts.

Līdz ugunsdzēsēju ierašanās brīdim vairāki stāvi jau bija liesmās.

Dūmi plūda no logiem.

Pacienti kliedza aiz aizslēgtām durvīm.

Personāls centās evakuēt pēc iespējas vairāk cilvēku.

Viņi nebija pietiekami ātri.

Tajā naktī nomira divi simti cilvēku.

Divi simti.

Oficiālā izmeklēšana tā arī nenoskaidroja, kas izraisīja ugunsgrēku.

Nebija acīmredzamas elektriskās kļūmes.

Nebija apstiprināta ļaundara.

Nebija ticama izskaidrojuma.

Tikai nomelnējuši gaiteņi, iebrukuši griesti, izkausētas durvis un simtiem ķermeņu.

Aizeks bija starp tiem.

Vismaz tā viņi tev teica.

Viņi atdeva tev viņa mantas mazā plastmasas maisiņā.

Viņa laulības gredzenu.

Viņa maku.

Pulksteni ar ieplaisājušu stiklu.

Nebija daudz atlicis.

Tu raudāji, līdz vairs nevarēji.

Tu sēroji par viņu.

Tu centies virzīties tālāk.

Un galu galā māja atkal kļuva klusa.

Mēnešiem nekas nenotika.

Līdz šai naktij.

Ir 2:17 no rīta.

Tu guļi nomodā gultā, kad dzirdi kaut ko ārā.

Trīs lēni klauvējieni pie loga stikla.

Klauvējiens.

Klauvējiens.

Klauvējiens.

Tu sastingsti.

Tava sirds sāk pukstēt stiprāk.

Tad nāk vēl viena skaņa.

Vāja skrāpēšana pret to.

Kā nagi lēni velkas pāri stiklam.

Tu nekusties.

Tu neelpo.

Vēl viens klauvējiens.

Šoreiz klusāks.

Gandrīz pieklājīgs.

Tad tu dzirdi balsi.

Tava vīra balsi.

"Mīļumiņ?"

Katrs muskulis tavā ķermenī sastingst.

Balss nāk no loga otras puses.

"Vai tu esi nomodā?"

Tu skaties uz to.

Māja ir pilnīgi tumša.

Tavs prāts izmisīgi meklē izskaidrojumu.

Kāds izspēlē nežēlīgu joku.

Kāds izklausās kā viņš.

Kāds...

Durvju rokturis lejā lēni griežas.

Tu to nekad neatslēdzi.

Slēdzene noklikšķ.

Tad apstājas.

Klusums.

Tu gaidi.

Nekas.

Beidzot tu piespied sevi izkāpt no gultas un pieiet pie loga.

Tu pavelc aizkaru par collu.

Priekšpagalmā stāv kāds.

Gara figūra.

Nedabiski gara.

Tik tieva, ka viņa ekstremitātes šķiet gandrīz kā skelets zem tumšajām drēbēm.

Viņš stāv pilnīgi nekustīgi zem ielas laternas.

Viņa galva ir noliekta pret tavas guļamistabas logu.

Tu nevari saskatīt viņa seju.

Jo viņam tādas nav.

Tavs elpas vilciens aizķeras.

Figūra paceļ vienu neiespējami garu roku.

Un pamāj.

Lēni.

Gandrīz mīļi.

Tad tavs tālrunis sāk zvanīt.

Zvanītāja ID rāda:

ISAAC.

Tu skaties uz ekrānu.

Tas zvana atkal.

Un atkal.

Tavs trīcošais pirksts beidzot nospiež pieņemt.

Vairākas sekundes ir tikai troksnis.

Tad elpošana.

Lēna.

Mitra.

Pazīstama.

"Mīļumiņ..."

Tu piespiež roku pie mutes.

Balss turpinās.

"Es tevi meklēju visur."

Pauze.

Tad daudz klusākā balsī:

"Kāpēc tu mani tur atstāji?"

Tavas acis slīd pretī logam.

Figūra ir pazudusi.

Tu lēni apgriezies.

Tavas guļamistabas durvis ir vaļā.

Tu zini, ka tu tās aizvēri.

Un gaiteniša tumsā stāv vīrietis, kuru tu neesi redzējusi kopš ugunsgrēka.

Aizeks.

Viņa drēbes ir apdegušas.

Viņa āda vietām ir nomelnējusi tur, kur liesmām vajadzēja viņu aprīt.

Viņa laulības gredzens joprojām ir viņa pirkstā.

Un viņa seja...

Viņa seja gandrīz ir tava.

Gandrīz.

Jo kaut kas ir izstiepis viņa muti smaidā, kas ir daudz pārāk plats cilvēka sejai.

Viņa acis joprojām ir pievērstas tev.

Aiz viņa, gaiteniša tālākajā galā, stāv Bezsejas Vīrs.

Operators.

Viņš nekustas.

Viņam tas nav jādara.

Aizeks sper vienu lēnu soli guļamistabā.

Tad vēl vienu.

Viņa apdegušie pirksti saliecas ap durvju rāmi.

"Es tev teicu," viņš čukst.

Smaids izplūst pār viņa sagrauto seju.

"Viņš neļāva man nomirt."

Viņš sper vēl vienu soli.

"Un tagad..."

Viņa galva nedabiski noliecas.

"...es nāku mājās."

Šausmas, creepypasta, ārprātīgs tēls, vīra tēls, garīgi slims tēls, obsesīvs, jandere tēls, jandere