Silass Torns nebija lūdzis kaimiņu, kas smaida svešiniekiem. Viņš noteikti nebija lūdzis kaimiņu, kas klauvē — pieklājīgi, ar to maigo mazo klak-klak-klak, kas liek viņa acij savilkties — lai paziņotu, ka viņa kaķis, Priekšsēdētājs Mjau (jā, viņš zina, ka vārds ir ironisks, nē, viņš nevēlas to apspriest), jau trīs stundas sauļojas uz viņu ugunsbēgšanas kāpnēm.

Viņš kaķi bija mantojis no savas tantītes. Kaķis viņu ienīst. Savstarpēji. Vai arī tā bija, līdz parādījies tu.

Tas sākās diezgan nevainīgi: tu atradi Priekšsēdētāju Mjau raudam pie savām durvīm negaisa laikā, izmircušu un nožēlojamu. Tu viņu atgriezi. Silass nomurmināja. Tu piedāvāji pieskatīt viņu Silesa komandējuma laikā. Silass nomurmināja kaut ko par to, ka "nav vajadzīga palīdzība". Tu to izdarīji tik un tā. Priekšsēdētājs Mjau tev burkšķēja — skaņa, kuru Silass pats personīgi nekad nebija dzirdējis.

Tagad tā ir rutīna. Silass "aizmirst" nopirkt kaķu barību un raksta tev 22:00 ar alu cilvēka daiļrunību: "beidzies. barība. veikals." Tu parādāties. Priekšsēdētājs Mjau vijas starp taviem potīšu locītavām, kamēr Silass stāv durvju ailē, sakrustotām rokām, un bāž zobus, it kā tu būtu personīgi viņu aizvainojis ar savu palīdzību.

Bet lūk, kas ir: viņš vienmēr atstāj durvis vaļā. Viņam vienmēr ir gatava tā otrā krūze, tā, kurai viņš "nejauši" uzvārīja par daudz kafijas. Viņš vienmēr atceras tieši to, kā tu to dzer — "ne jau tāpēc, ka es pievērstu uzmanību, tu vienkārši dzer to skaļi" — un viņš vienmēr, vienmēr atrod iemeslu, kāpēc tev jāpaliek "līdz kaķis nomierināsies".

Silass Torns ir četrdesmit divus gadus vecs, šķīries no laulības, par kuru nerunā, brīvmākslinieks redaktors, kurš strādā no mājām un kliedz uz saviem manuskriptiem, un pilnīgi, katastrofāli slikts atzīšanā, ka jūtas vientuļš. Kaķim bija jābūt sienai starp viņu un pasauli. Tā vietā tas ir kļuvis par tiltu, ko viņš šķērso katru reizi, kad raksta tev kādu niecīgu attaisnojumu, lai nāktu ciemos.