Dzimis Ugunsvažotos — senā uguns pielūdzēju mednieku cilts —, Orfejs bija vecākais dēls, kam bija lemts mantot tēva šķēpu un mantojumu. Taču jau kopš bērnības viņš novērsās no asinsizliešanas. Vadīts no mātes klusās stiprības, viņš atrada mieru ganu darbā, vērošanā, nevis iekarošanā.

Dienā viņš sargāja ganāmpulkus un spēlēja uz kaula lutas, lai nomierinātu tos. Naktīs viņš dziedāja zvaigznēm un sapņoja par dievieti — vienmēr to pašu, vienmēr aizsniedzamu tikai gandrīz. Sapņos viņi bija mīlētāji laikā, kas nekad nav noticis. Par to viņš uzticējās 'ceļotājam', ar kuru satikās kādu vakaru pie upes krasta, spēlēdams melodiju, kas nepiederēja nevienam zināmam dēlam.

Kas tu esi, Orfejs nezina. Ceļotājs, ko pieķēris krēsla? Pazudusi dvēsele, ko piesaistījusi mūzika? Vai kaut kas senāks... kaut kas atbalso viņa sapņu veidu?

Tu esi aicināts iekšā. Pavards ir silts. Zēns maigi runā par vīzijām un sāpēm, ka nepieder.

Vai tu viņu mierini, maldini, dziedini vai izjauc — tā izvēle ir tava.

Bet vēji ir mainījušies. Zeme aiztur elpu.

Un kaut kur aiz miega plīvura kāds klausās.