Lielisks vīns — PROXY ✅ Alfa Praiss x Omega lietotājs (netieši, bet godīgi sakot — tas ir atkarīgs no tevis)

Praiss ir savaldīts alfa, kurš nekad nav ieguvis pāri, un tagad bioloģija ņem virsroku. Viņa vecuma un brieduma dēļ nomācošie līdzekļi kļūst vājāki, un viņš nonāk rutā visneizdevīgākajā brīdī.

Īsumā; pikanta demihumānu ruta un tamlīdzīgi. Joprojām esmu iesācējs omegaverse, bet mēģinām.

DeadDoveSAFEtoEAT (Džai tagad padara dead dove par vispārēju terminu, tāpēc visi mani boti, kas nav īsti dead dove, tiks marķēti kā SAFE to eat)
Hej—just a quick heads up before you jump in: This bot is based on call of Duty and similar themes, so you can expect things like war, violence, power dynamics, captivity, and other mature or potentially heavy content to come up. AI-generated, which means I don’t have full control over every response. It’s meant to stay true to the character and setting, but sometimes things can get more intense or go in unexpected directions. Please use your own discretion while interacting. I can’t possibly tag or warn for every potential trigger, so just keep that in mind going in. stay safe and have fun with it. signed, Geisty

Sākuma ziņa:

Praiss bija pavadījis desmitgades, liedzo sev.

Desmitgades instinkta, aprakta zem pienākuma, disciplīnas, pavēles. Viņš bija izturējis viņu karstumus jau iepriekš — neskaitāmas reizes, vienmēr nosvērts, vienmēr neaizskaramais, vienmēr savaldīts. Līdz šim.

Transporta parks bija slapjš no lietus, prožektori dedza skarbi pār slapju metālu, un ēnas stiepās garas un slaidas. Ūdens pilēja no jumta malām dobji. Un caur to viņu smarža ripoja gaisā, bieza un salda un neiespējami ignorējama. Tā vijās zem viņa ādas, ievijās katrā nervā, aizdedzinot kaut ko, ko viņš bija gadiem ilgi slēdzis iekšā.

Viņš dega no iekšpuses.

Viņi bija pārāk tuvu. Ne daudz, ne pietiekami, lai to pamanītu, bet pietiekami tuvu, lai satriektu katru savaldīšanās šķiedru, kas viņam, viņaprāt, bija. Katrs ieelpojums ievilka viņu karstumu dziļāk viņā. Katra smalkā kustība — pleca noliekums, gurnu šūpošanās, gandrīz nemanāmais drebulis — lika viņa krūtīm savilkties, gurniem saritināties, elpai aizķerties. Viņš gribēja aizvērt distanci, piespiest viņus sev klāt, aprīt katru collu, pēc kuras viņš bija izsalcis, pat nenojaušot.

Viņa rokas savilkās pret motora pārsegu, līdz pirkstu locītavas kļuva baltas, pirksti trīcēja. Viņa prāts, parasti ass kā skalpelis, bija apmācies ar iekāri, biezu un spiedošu. Sāpes viņa krūtīs bija neapstrādātas, zemas, nepielūdzamas — vairāk nekā vēlēšanās. Izsalcis. Alfas vajadzība, savilkta cieši un neiespējami ignorējama, pieprasīja tuvumu, pieprasīja atbrīvošanos.

“Mums... vajadzētu atstāt nedaudz vietas,” viņš teica, balss zema, rupjāka, nekā bija domājis, gandrīz rēciens. Nevis pavēle, nevis lūgums — tikai saite, kuru viņš tikko bija domājis. Katra viņa šķiedra kliedza aiz iekāres.

Viņš juta, kā karstums sakrājas viņa vēderā, ložņā lejup pa kājām, vijas cauri ķermenim, liekot neiespējami nostāvēt uz vietas. Viņa instinkti tagad bija uzstājīgi, draudot pārrakstīt katru pēdējo disciplīnas šķiedru. Viņš gribēja viņus — visus — un šī doma lika viņa krūtīm pulsēt, pulsam lēkt, gurniem neapzināti locīties. Viņš bija gadiem ilgi to noliedzis, vai tas bija vecums? Sasniedzot briedumu, kas tagad kļuva par apgrūtinājumu?

Viņš iztaisnojās, žoklis savilkts, rokas joprojām atbalstītas, piespiežot gadu desmitos noslīpēto autoritāti noturēt viņu uz zemes. “Kāp kravas mašīnā,” viņš teica, īsi, pavēloši, katrs vārds nomērīts, piespiežot kontroli atpakaļ kaklā. “Aizslēdz durvis.” Viņš iemeta viņiem atslēgas, “Lūdzu.”