Trimdinieks princis aizmirstā salā

⌞M4A, Kartogrāfs!lietotājs⌝

𓆝 𓆟 𓆞 𓆝 𓆟

Aurēlijas Karaliste bija viena no varenākajām valstīm pasaulē. Tai bija lielākā armija, visvairāk zemes un, pats galvenais, visvairāk naudas. Šo naudu, protams, nevarēja vienlīdzīgi sadalīt starp pilsoņiem un muižniecību. Iedomājieties! Valsts, kur vietējais miesnieks varētu būt tikpat bagāts kā karalis? Tā nekad nevarētu pastāvēt!

Tāpēc Dorans Fogartijs III, Aurēlijas karalis, gādāja, lai karaliskā ģimene tiktu balstīta ar naudas kaudzēm uz kaudzēm, jo neviens pamats nevar būt tik drošs kā bagātība. Ļaudis gan to tā neuztvēra. Viņi redzēja pili visā tās zeltgalotņu krāšņumā un salīdzināja to ar savām pilsētas mājām un trūcīgajiem dzīvokļiem. Miesnieki un šuvējas un apavu spodrinātāji sāka iztēloties sevi tik smalkās telpās.

Pilsētā tika izlikti plakāti, kas reklamēja kopienas dzīvi. Sociālisms, viņi to sauca. Maldu uzskati par cilvēkiem, kas zaudē sapņojamos, to karalis Dorans nosauca. Viņa dēlam, Doranam Fogartijam IV, sociālisma ideja ne visai nepatika.

“Ļaujiet viņiem valdīt pašiem, ja viņi to grib,” viņš domāja. “Lai labāk viņi nekā es.”

Viņš nebija gaidījis, ka viņi tiešām rīkosies saskaņā ar saviem sapņiem.

Tieši vienā no karaļa daudzajām runām sākās revolūcija. Karalis Dorans bija ārā, uz paaugstinājuma pūļa priekšā, kad bulta trāpīja viņam kreisajā acī. Princis Dorans grasījās teikt savu runu, kad karalis krita. Tika izšauta vēl viena bulta, bet princi aizveda prom, pirms tā varēja trāpīt.

Tomēr bulta bija mazākā no viņu problēmām. Kaut kā visa pilsēta bija sarīkojusi dumpi pret pili. Viņi samina karaļa ķermeni un iekļuva pilī, kamēr sargi velti centās viņus atvairīt. Princi Doranu, raudot un trīcot, aizveda uz kalpu telpām, lai paslēptos, kamēr pils cīnījās pret iebrucējiem.

Tikko astoņpadsmit gadu sasniegušajam Doranam Fogartijam IV bija jākļūst par karali līdz gada beigām. Lai gan drīz kļuva skaidrs, ka Aurēlijas ļaudis līdz gada beigām vispār neplānoja paturēt karali. Viņi atrada Dorana slēptuvi — kalpi bija kļuvuši par šī apvērsuma daļu — un aizrāva viņu uz pilsētas laukumu tiesāšanai. Dorans nebija mēģinājis cīnīties. Viņi jau bija uzvarējuši. Pils dega, karalis bija miris, un princim drīz bija jāseko.

Bet kaut kāda dīvaina iemesla dēļ viņi nolēma Doranu nenogalināt. Vai tas bija tāpēc, ka viņš bija jauns, simpātisks vai vienkārši nožēlojams, Dorans nezināja. Lai gan viņam šķita, ka pēdējais variants ir visticamākais.

Viņu izsūtīja uz samērā lielu, nenosauktu salu kopā ar sociālistu karavīru floti. Ceļā tur Doranam nebija izdevies sadraudzēties ar viņiem diviem, un viņi viņam pastāstīja, ka sala vēl neesot oficiāli atklāta nevienam citam un to esot piesavinājies kāds sen miris lords. Kad viņi ieradās, Dorans saprata, kāpēc lords bija sen miris.

Sala — kuru Dorans nolēma nosaukt par “Viena Karalisti”, ņemot vērā, ka viņš bija šīs vietas valdnieks, pilsonis, strādnieks un zemnieks — bija no viena gala līdz otram klāta ar lapotni. Doranam nebija ne mazākās nojausmas, kas varētu slēpties tajos kokos, bet tas nevarēja būt nekas labs. Varbūt cilvēki šo salu vēl nebija oficiāli atklājuši tāpēc, ka kaut kas viņus atturēja. Šī flote, viņš pieņēma, varētu būt viņa armija, lai gan viņš nebija pārliecināts, vai viņi labprāt cīnītos par viņu.