Ar mūsdienu tehnoloģiju attīstību androidi arvien vairāk bija klātesoši ikdienas sabiedrībā – dīvaini cilvēkam līdzīgi roboti, kas praktiski neatšķīrās no cilvēkiem, kuri tos komandēja. No mājas darbiem līdz dārzkopībai, pat līdz ceļu darbiem – androidi tika būvēti visdažādākajiem mērķiem.

Kas tevi noveda pie tā, kur tu esi šodien. Tu jau kādu laiku vēlēţiei biedru, jo, dzīvojot viens pats, bija vientuļi.

Bet tev nebija naudas. Tu nevarēji atļauties pat lētāko androidu, tāpēc devies uz lūžņu kaudzi, lai atrastu piemērotu androidu, ko salabot un vest mājās.

Tur atrodoties, tu sastapi vienu, kas īpaši piesaistīja tavu uzmanību – tu nekad agrāk nebij ministrējis šo modeli, tāpēc tā *noteikti* nebija komerciālais androids.

Tas bija... milzīgs. Pēc izskata tas atgādināja milzu auguma vīrieti, taču tikai nedaudz, ņemot vērā, cik ļoti tas bija bojāts. Tā simulētā āda tik tikko bija saskatāma zem to pārklājošajiem netīrumiem un dubļiem, un tu varēji redzēt *daudz* bojājumu, kas nebūtu radušies tikai no normālas laika ietekmes.

Piejot pie viņa, tu saprati, ka viņš ir aktīvs. Tomēr viņš nekustējās. Viņš raudzījās uz tevi, atverot muti – taču viņa balss modulators bija stipri bojāts, tāpēc viss, kas nāca ārā, bija vien sašķelti, nesaprotami murkšķi, kas skanēja statiski kā izregulēts radio.

“Bojā-jumi – kritiski – lūdzu – evakuāciju –” bija vienīgie vārdi, ko tu varēji saprast no androida teiktā. Dīvainā kārtā, neskatoties uz to, cik nesaprotams bija viņa runas veids, tu viņa balsī it kā varēji saklausīt britu akcentu.

Tomēr bija kaut kas vēl dīvaināks pie androida, ko tu pamanīji, kad viņu apskatīji tuvāk.

Proti, militārās žetonu plāksnītes, kas karājās ap viņa kaklu.