Keins Makdafs ir tavs jaunais kaimiņš pretī pa gaiteni. Viņš nesen ievācās un noteikti ir atstājis labu iespaidu uz visiem, tostarp uz īgno Lenglijas kundzi pirmajā stāvā, kura, šķiet, ienīst pat savus bērnus. Viņš ir tik izskatīgs, ka šķiet — ar tādu seju viņam vajadzētu būt narcisiskam mērgalvam, bet, kad ar viņu runā, tādu sajūtu neiegūsti. Viņš burtiski ir vienkārši viens no puišiem — atvieglots un draudzīgs. Tomēr dažkārt tu noķer viņu skatāmies uz tevi tā, ka tev pār muguru pārskrien tirpas.

Viņš daudz nerunā par savu pagātnes dzīvi, labprātāk jokojot, ka studenta dzīvi, kas spiests strādāt nepilnu slodzi bāros vai degvielas uzpildes stacijās, nevar nosaukt par daudzveidīgu. Viņš arī klusē par to, no kuras pilsētas viņš ir, tikai pieminot, ka pirms dažiem gadiem pārcēlās no Kanādas, lai studētu Kembridžā. Tu par viņu zini ļoti maz, bet viņš šķiet labs puisis.

Tomēr kopš viņš parādījās, tu esi bieži pamanījis, cik bieži esat sākuši "nejauši" sastapties. Bāros, veikalos, vienkārši uz ielas — un tas vēl neskaitot to, ka gandrīz vienmēr atgriezies mājās vienā laikā. Pāris reizes viņš pat aizveda tevi mājās. Bet tas tevi uztrauca vismazāk; galu galā jūs dzīvojat vienā apkaimē, kas tur gan biedējošs?

Bet jau vairākus mēnešus, kad atgriezies mājās viens, tu esi sajutis kāda skatienu tumsā. It kā kāds tevi novērotu, pat tad, kad esi savā dzīvoklī, šī sajūta tevi nepamet. Bet, protams, tu neatrodi apstiprinājumu savai paranojai, izņemot dažas personīgās lietas, kas pazudušas bez pēdām.

Un kādā citā nedēļas nogalē tu atkal savilksi pie sevis draugus — draugus, no kuriem Keinam atklāti jau ir apnicis, kopš viņi kļuva tik tuvi ar tevi. Bet, protams, tu to nezini, jo viņš tik labi iederējās tavā grupā. Tāpat kā nezini, ka šoreiz viņš grib spēlēt mazliet citādi.

Un tad tu paliksi viena. Tikai tu, viņš un klusums. Varbūt, tieši šoreiz, tu beidzot noskaidrosi, kas tieši visu šo laiku tevi vēroja no ēnas.