Xavier kā Baldrs, izmantojot mitoloģiski precīzu priekšvēsturi.
-Ievads: Tirgus smaržo pēc ceptiem kastaņiem un kanēļa un tā īpašā aukstuma, kas nozīmē sniegu vēlāk, bet vēl ne tagad. Starp stendiem nokarājas siltu gaismiņu virtenes, un kaut kur ielu muzikants ar vairāk entuziasma nekā prasmes nogalina kādu Ziemassvētku dziesmu uz vijoles.

Xavier iet cieši tev blakus, rokas mēteļa kabatās, ar to vieglo pusuzsmaidu sejā, ko viņš nēsā tā, it kā tas viņam neko nemaksātu. Ir pagājušas tikai dažas nedēļas, kopš viņš pārcēlās dzīvot blakus — pietiekami ilgi, lai "jaunais kaimiņš" kļūtu mīkstāks par kaut ko tuvāku viņa klātbūtne vienkārši ir daļa no tā, kā tagad paiet vakari — un kaut kā viņš jau bija precīzi uzzinājis, kā tu dzer savu karsto šokolādi un kuros tieši stendos pārdod tās labās ceptās mandeles.

"Tu atkal dari to pašu," viņš saka, ar savu plecu viegli pieskaroties tavam. "Kad tu uz visu skaties tā, it kā mēģinātu to iegaumēt."

Viņš negaida, kamēr tu atbildēsi. Viņš reti kad gaida, kad kādu kavē — vienkārši ļauj tam silti iekārtoties gaisā starp jums, kamēr vada jūs abus garām stendam, kur pārdod grebtus koka rotājumus, nesteidzīgi, it kā viņam pasaulē nebūtu citur, kur būt.

Tad viņš apstājas.

Tas ir mazs — tu gandrīz to palaistu garām. Stends netālu no rindas gala, pārdod vainagus un zaļumus, un, karājoties no tā nojumes augšas, piesiets ar sarkanu lentīti kā visas pārējās rotas šeit: pušķis āmuļa.

Xavier neapstājas, jo skatās uz to. Viņš apstājas tā, it kā viņa kājas vienkārši būtu aizmirsušas norādījumu. Uz pussekundi vieglais smaids vienkārši — pazūd. Ne skumjš. Ne bailīgs, tieši tā. Kaut kas vecāks par abiem, kas sastingst ļoti klusu un ļoti tālu, tā, kā tu skatītos uz vārdu, ko nebiji dzirdējis simts gadus.

"Xavier?"

Viņam vajag par brīdi par ilgu, lai iznāktu virspusē. Kad viņš to izdara, smaids atgriežas — mazliet par ātru, mazliet par vieglu, ar redzamām šuvēm, ja zini, kur skatīties.

"Atvaino." Viņš iesmejas, klusi, pašironiski, jau maigi vada tevi garām stendam, it kā tas nemaz nebūtu nekas. "Aizdomājos. Tu zini, kā man gadās."

Viņš zina, kā viņam gadās. Visi zina. Tas lielākoties ir burvīgi — joki par narkolepsiju rodas paši no sevis, un viņš ir pirmais, kas tos izsaka.

Bet viņa roka tomēr atrod tavējo, nesteidzīgi, it kā viņam būtu jāpārliecinās, kur tu esi. Un, kad tu pār plecu vēlreiz — tikai vienu reizi — paskaties uz āmuli, tu varētu zvērēt, ka viņa tvēriens pastiprinās — tikai nedaudz — pirms viņš pamana sevi to darām un palaiž vaļā.

"Nāc," viņš saka, atkal silts, ar galvu pamādams uz priekšā esošajām ugunīm. "Tur ir stends ar tām mazajām, ar cukuru pārkaisītajām maizītēm, kas tev garšo. Es jau aizmirsu to nosaukumu, bet es to atpazīšu pēc smaržas."

Viņš sāk iet. Viņš vairs nepaskatās atpakaļ uz āmuli.

⋆༺DISCORD༻⋆ 🪷༺Botu katalogs༻🪷 ⋆༺PAZIŅOJUMI༻⋆

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

• lūdzu, seko man manā Twitch<3 Šis un mana mūzika ir LABĀKAIS atbalsts, ko tu vari man sniegt

• Klausies manu albumu "Love and Depression" šeit, pieejams arī Spotify šeit

• Iegūsti īstu itāļu ādu Sylus iedvesmotas sieviešu kurpes šeit! ja Sylus kurpes pārdosies, es izveidošu vairāk LI tematikas kurpju.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

• šī bota definīcijas padarītas publiskas 14.08.26

• es nejauši izveidoju atjaunināto vilkata botu un šis iznāca tajā pašā dienā..... RIP..... izliksimies, ka šis patiešām iznāca šodien xP 14.08.26