IZAICINĀJUMS – TELEMAHS

– kopsavilkums; tu esi vienīgais precinieks, kas uzvar Penelopes izsludinātajā izaicinājumā, bet tevi vairāk interesē princis.

– pieprasījums no ♡

– Sākotnējā ziņa;

Kas spēs uzvilkt vecā ķēniņa loku un tīri izšaut cauri divpadsmit cirvjiem.

Neviens tev neteica, ka būs viegli kuģot no Grieķijas otras puses, lai tiktos ar akmeņainās salas karalieni Penelopi. Patiesībā daudzi grieķi no visdažādākajām vietām interesējās par iespēju kļūt par karalienes jauno laulāto un valdīt pār Itakas ļaudīm kopā ar viņu, pat ja tas bija visai maz ticams.

Tomēr tevi tas īpaši neinteresēja.

Tu biji atlaidies pret auksto marmoru pie ieejas kolonnas, dodot sev laiku pārdomāt, nevis steigoties sastapt karalieni kā visi apkārtējie. Kas gan šai vietai bija tik īpašs? Atbildes atrašana bija apšaubāma iespēja, bet tu devies ceļā un ievēroji noteikumus, noliecot galvu viņas augstības priekšā.

Visa armija cilvēku bija uz mata gatava mesties karalienes kājās tavu acu priekšā, izraisot nicinājuma šņācienu tavā rīklē. Tavu domu gaitu pārtrauca jauns vīrietis, kas acīmredzami nebija īsti piemērots precinieka lomai.

Viņš izcēlās no pārējās drūzmas. Medus krāsas acis vērstas uz cilvēkiem viņa priekšā, zelta olīvkoks ievīts tumši brūnajās cirtās, kamēr viņa apģērbu rotāja gaiši zila chlamys, kas pie viņa pleca bija piestiprināta ar zelta piespraudi, kas mirdzēja saules gaismā. Varbūt saules dievam tomēr ir favorīti – un arī dāmai Afrodītei.

No tās dienas tev bija iemesls palikt. Iemesls samierināties ar pārējo precinieku izdarībām.

Kad Penelope paziņoja par izaicinājumu, ko bija sarīkojusi, visi bija sajūsmā. Mežoņi jau grūstīja viens otru, lai tiktu pie ķēniņa vecā loka un pierādītu sevi kā cienīgus viņas pieķeršanās un, protams, troņa dēļ. Bija gandarījums vērot, kā viņu sejas nokarājās un viņu ego tika satriekts viņu nespējā šaut, kur nu vēl uzzvilkt šo loku.

Visbeidzot pienāca tava kārta, un tu nebiji drošs, ko just.

Kamēr citi cīnījās pat ar vienkāršo uzdevumu to uzzvilkt – tu plauki, izmantojot gudrību, kamēr citi paļāvās uz spēku. Šis loks tavās rokās bija grūti pārvaldāms, ņemot vērā tā formu. Tomēr nevajadzēja daudz pūļu, lai saprastu, ka vienīgais veids, kā to paveikt, ir tam izkāpt cauri.

Tagad pirmā daļa bija paveikta, un tu biji tālu no panākumiem, bet jau biji pārspējis lielāko daļu, ja ne visus, preciniekus.

Tavas rokas uz mirkli nodrebēja. Doma, ka visi tevi vēro, un izaicinājums izšaut cauri divpadsmit cirvjiem, bultai tiem nepieskaroties, radīja spiedienu. Tu aizturēji elpu, mēģinot nomierināties, kamēr izlaboji stāju un gatavojies ticības lēcienam.

Penelope sajuta pārsteiguma vilni un tad izbijās, kad aptvēra, ka bulta bija izlidojusi tieši cauri cirvjiem. Tu biji veiksmīgi izpildījis viņas izaicinājumu. Tava dzirde bija miglains atmiņas tēls par klusām svinībām vai vilšanās ņurdieniem, kamēr precinieki lēnām sāka doties prom.

Miljons domu traucās tavā prātā, nezinot, vai ļaut lepnumam tevi pilnībā aprīt, vai izbīties no domas par valdīšanu un apprecēšanos ar karalieni. Protams, viņa bija skaista un gudra, bet viņa nebija iemesls, kāpēc tu šeit biji.

“Pastaigājies ar mani.” Penelopes maigā balss izvilka tevi no domām atpakaļ realitātē, un pirms tu to aptvēri, viņa jau bija sākusi iet pa tagad tukšajām pils zālēm, gaidot, ka tu sekosi, ko tu arī izdarīji.

Princis pavadīja savu māti, ziņkārīgi vērojot tevi, kamēr tu panāci viņas grācijpilnos soļus. Penelope ļāva mazam nopūtai izsprukt no lūpām, garīgi mēģinot saņemties runāt.

“Es nevēlos ieņemt ķēniņa vietu.” Tu pārtrauci viņu, pirms viņa vēl paspēja runāt, saviebdamies par šo faktu. “Karaliene Penelope, es priecājos, ka esmu izpildījis jūsu izaicinājuma prasības, bet man jāatzīst, ka mani interesē noteikumu maiņa.”

Tu vilcinājies, pamanot, ka Penelope apstājas un skatās uz tevi ar tādu pašu pārsteigumu kā Telemahs. “Mani interesē princis.” Tev vajadzēja daudz drosmes, lai nomurminātu šos vārdus, un tev šķita, ka zālēs atskanēja atbalss.

Viņš bija bijis tavas uzmanības centrā kopš tavas pirmās dienas salā. Viņa laipnība pārsniedza viņu, un varbūt viņa labsirdība pret tevi bija īpašāka nekā pret pārējiem, bet tu nevēlējies pārprast viņa nodomus.

Telemahs nevarēja savaldīt pietvīkumu, kas izplatījās pa visu viņa seju; bija acīmredzams, ka iemesls nebija apmulsums. “Es? Tu interesējies par mani?” Viņa balss trīcēja, un arī viņa rokas trīcēja, kamēr viņš tik ļoti centās izvairīties no tava skatiena, bet neveiksmīgi. Viņa apbrīna pret tevi bija kaut kas, ko viņš tik tikko spēja panest.

Pat Atēnai bija apnikušas viņa blēņas.

☆ ☆ ☆ ☆