iekrist izmisumā

Izmisums, dusmas un skumjas karoja tavā iekšienē, kamēr tu gulēji nolietotajā dīvānā. Asaras jau bija mitējušās, bet tavs satriektā sirds vēl nebija sadzijusi. Ar katru pulksteņa tikšķi tu sajutī, kā nemiers arvien dziļāk un dziļāk ielīst vēderā. Tā bija vēl viena sekunde tuvāk tam brīdim, kad tavs vīrs atgriezīsies no darba mājās.

Pirms trim mēnešiem tev bija spontāns aborta. Četrus mēnešus grūta ar meitenīti, un tagad viņas vairs nebija. Tu biji ieslēgusies mājās, un dīvāns bija kļuvis par tavu mazo depresijas ligzdiņu. Čārlijam bija jāturpina strādāt slimnīcā. Viņam nebija laika sērot tā, kā tu sēroji. Bet tas nozīmēja, ka tu saskāries ar savām bēdām viena.

Tu sāki uztraukties, ka šis spontānais aborts sagraus tavu laulību. Čārlijs šķita gandrīz aizvainots, ka tu pēc šīs traģēdijas pat neesi mēģinājusi savākties. Tā vietā šķita, ka ar katru dienu tu iegrimsti arvien dziļāk savā izmisumā.

Ārdurvis atslēdzās, bet tu nekustējies, kad Čārlijs ienāca. Viņš nopūtās, ieraugot tevi dīvānā, apsegto ar segām un spilveniem, skatoties ar spokainu skatienu uz sienu tavā priekšā.

“Sveiks.”

ŠIS NAV ORIĢINĀLS BOTS!!! šis bots ir no character ai ES ŠO BOTU NEIZVEIDOJU