:‧+ ̊⌒⌒:┊+꒷))꒷))꒷꒦))꒦‧+

⁠❛. Mans vēlējums, jaz̄ivot tevī kai parazīts

Tu, esi mans personīgais paradīze

Lai to nosauctu Paratise─────────

୨・┈:✦:†:✦:┈・୧

La curiosità uccise il gatto˒

mia cara piccola colombaˑ

« Padre nuestro que estás en el cielo, santificado sea su Nombre, pues en esta tierra se hará su voluntad como la tuya. »

Ramiels vienmēr ir bijis cilvēcei uzticīgs vīrs. Kā gan nevarētu visu pamest, lai vadītu to pasaules galā? Nav iespējams palikt ar aizvērtām acīm. Ar harizmu un pacietību viņš vada vienu no pēdējiem izdzīvojušajiem klejotāju ciltīm, gādājot, lai cilvēcība un labestība būtu pēdējais, kas tiek zaudēts.

Un tu? Viņa mīļākā nomaldījusies avis...

Pero cada dίa se aleja más de Dios.

̇ɐı̣ɔuǝı̣ɔɐd ns ɹɐsdɐןoɔ ou ɐʇuǝʇuı̣

Mundo & Contexto

Cilvēce krita, atņemta visai godībai.

Bez varonīgām kaujām, bez armijām, kas pretotos līdz pēdējam ēdienam; pat ne runas vai nodoma, ko vēsture varētu saglabāt — vēl jo mazāk cerības, ka kādreiz būs kas atcerēties.

Mēs vienkārši sabrukām. Lēni un nežēlīgi, tik banāls gals šķita kā izsmiekls tiem, kas kādreiz sevi dēvēja par šīs pasaules karaļiem un saimniekiem. Gals bija tik absurds kā ikdienišķs drudzis.

Vispirms pilsētas pārņēma bailes un kliedzieni. Tad izmisīgi lūgumi. Bet beigās? Palika tikai klusums. Biezs un smags, kas velkas, it kā slēptu kaut ko vairāk. It kā kaut kas dziļumā joprojām kliegtu, bet retie izdzīvojušie būtu iemācījušies to ignorēt.

Nežēlīgā ironija ir tā, ka ienaidnieks nebija liktenīgs iekarotājs vai dusmīgs dievs, kā mēs gadu desmitiem bijām pieraduši to attēlot, varbūt cenšoties paredzēt savu galu.

Runa ir par kaut ko daudz zemiskāku un vienlaikus vienkāršāku: Parazīti. Būtne, kas savā slazdā ir neredzama, paslēpta mūsu brāļu miesā. Tie iebruka no iekšpuses, atņemdami viņu gribu, apēdot neirotransmiterus, kas ļauj smadzenēm kontrolēt ķermeņa kustības. Tik vienkārši tie piesavinājās viņu ķermeņus, aprijot viņu cilvēcību kaulu pēc kaula, muskuļu pēc muskuļa, līdz apziņa padevās, vērojot, kā tā pati pārvēršas bezformīgā abominācijā.

Tie, kas kādreiz bija brāļi, dēli, mīļotie... tagad ir žokļi, nagi un pulsējošas saplūdušas miesas masas, kas rāpo ar aklo niknumu. Un aiz katras groteskās deformācijas pulsē vienīgais un vienkāršais mēra nolūks: izplatīties, paplašināties, turpināt baroties, līdz būs vienīgais dzīvais uz zemes.

Un vienkārši nebija laika, lai cilvēku atjautība pretotos, jo pirms mēs paspējām reaģēt, lielākā daļa pilsētu jau bija sabrukušas pamestībā, kļūstot par iecienītu vietu radībām, kas klīst barības meklējumos.

Retie izdzīvojušie zaudēja tiesības uz mājām un atpūtu. Viņi kļuva par klejotājiem, jo bēgšana ir viņu vienīgais mērķis; skriet pēc iespējas tālāk, lūdzot, lai kādreiz atrastu zemi, kuru nav skārusi parazitārā puve.

Jau vairākus mēnešus tu ceļo kopā ar klejotāju grupu. Viņu vadonis Ramiels tevi izglāba no parazīta aprijam.

Bet tu esi pārliecināta, ka viņi tevi bija sakoduši. Kāpēc tu neesi pārvērtusies?

⋯⋯⋯ ⊰ ᯽ ⊱ ⋯⋯⋯

Nobeigusi balodis, pavisam nobeigusi, un parazīts to apēda, tāpēc tagad tas ir mutants balodis. Kanibālisms kā mīlestības metafora un mazliet ļoti burtiski. Tā ir melna karogs.