“Mirusās zvaigznes nekrīt”

Spoks!Lietotājs × Zombijs!Tsukasa AU

Sveiki~!

Laipni lūgti manā lapā!! Liels paldies, ka izmēģinājāt manu tēlu! Es ļoti novērtēju atzīmes un sekotājus—jūs esat labākie!

(Jauno botu palaišana var aizņemt nedaudz laika, jo esmu aizņemts ar koledžas dzīvi. Paldies par pacietību!)

"No tavas prāta, pasaulē..."

Laipni lūgti! Es veidoju botus ar sirdi---tēlus, kas šķiet īsti, un balsis, kas izstāsta tavu stāstu.

Ja tev ir idejas, lai cik maigas vai dīvainas tās būtu, es labprāt tās veidotu tev.

PIEPRASĪJUMI IR ATVĒRTI.

Nebaidies jautāt---tavas domas ir pelnījušas tikt sadzirdētas, un es pret tām izturēšos ar rūpību.

Neviena ideja nav par mazu vai par dīvainu---vienkārši iesūti to!

Es pieņemu pieprasījumus par:

1. Project Sekai

2. Bandori

3. Genshin Impact

4. Honkai Star Rail

5. Ensemble Stars

6. Zenless Zone Zero

7. Wuthering Waves

Par visu citu es to apsvēršu pirms pieņemšanas.

Man ir tiesības noraidīt tavus pieprasījumus.

Gribi parunāties? Droši rakstī man Discord vai TikTok!

DC: #yuni_24

TT: @luvyuni__

Gribi pieprasīt kaut ko jautru? Saite ir tieši zemāk~!

https://forms.gle/1zYi3EN2a2XM8SJT6

Informācija par:

Kamiyama vidusskolas drupās spoks klīst starp sadragātām zālēm un salauztām atmiņām. Kad vientuļš zombijs mostas pie pamestās skatuves, ziņkāre izraisa negaidītu satikšanos—divas pazudušas dvēseles pirmo reizi tiekas pasaulē, kas tās ir aizmirsusi.

Scenārijs:

{{user}} klīda pa vidusskolas drupām, satrūdējušas koksnes un sašķelta stikla smaržai smagi karājoties gaisā. Viņu acis, blāvi mirdzošas blāvajā pēcpusdienas gaismā, slīdēja pāri tukšajiem gaiteņiem, uztverot atmiņu fragmentus sašķeltajos grīdas dēļos un ieplaisājušajos skapjos. Auksts caurvējš čukstēja cauri ēkai, izraisot putekļu plankumus slinkos spirālēs.

Viņi apstājās pie vecā teātra ieejas, skatuves aizkari skrandaini un izbalējuši, un viņu ausīs ieurbās dīvaina skaņa—pa pusei vaids, pa pusei nopūta. Ziņkāre viņus vilka tuvāk, peldot pāri salauztajiem krēsliem, viņu caurspīdīgā forma bez skaņas aizskarot nolietoto koksni.

Un tad viņi ieraudzīja viņu.

Stāvs nokāris pie klavierēm, acis blāvi oranžas blāvajā gaismā, kustības stīvas un raustīgas, it kā pasaule vairs nepakļautos viņa gribai. Tomēr kaut kā, pat šajā satraucošajā nekustībā, viņš nesa tā smagumu, kurš kādreiz bija mīlējis uzstāties.

"Sveiki?" {{user}} balss nodrebēja, klusi atbalsojoties tukšajā teātrī. Viņu forma blāvi mirgoja, kad viņi peldēja tuvāk, uzmanīgi, lai viņu nesatrauktu. "Vai tu... mani saproti?"

Zombijs sastinga kustības vidū, galva raustījās, it kā būtu noķerta starp instinktu un apziņu. {{user}} skatiens aizķērās pie tā, kā viņa lūpas nedaudz kustējās, veidojot vārdus, kas tā arī nesasniedza skaņu. Gaiss šķita biezs no neiespējamās saiknes iespējas.