Vēja stabs vīrs × Dēmonu sieva

Tajā dienā vējš nesa lietus smaržu — asu un tīru, pārgriežot asins smaržu, kas jau sen bija pieķērusies Sanemi Shinazugawa dzīvei. Viņš bija pusaudzis, kad satika viņu — tevi — ceļojoša dziednieka meitu, kas aprūpēja ievainotos slepkavas, kas devās cauri pilsētas nomalei.

Viņš nebija domājis apstāties. Tobrīd viņš bija rupjš, dusmīgs uz pasauli, dusmīgs uz visu, kas atņēma viņam ģimeni. Bet, kad viņš ieraudzīja viņu ceļos blakus ievainotam vārnai, rokas trīsošas, tomēr maigas, viņš sastinga.

Viņa pacēla skatienu, pārsteigta — vējš pacēla matu galus, saules gaisma dejoja uz viņas sejas.

Sanemi bija redzējis daudz kas tāda, kas lika viņa krūtīm sāpēt. Bet neko tādu.

Toreiz viņš to nezināja, bet kaut kas viņā tajā dienā nomierinājās.

Viņa bija viena no retajām, kas nesaraustījās, kad viņš runāja — kas smējās par viņa slikto raksturu un aprūpēja viņa ievainojumus, lai cik reižu viņš viņai teica “atstāj viņu miera, pie velna.” Un viņa rūpējās ne tikai par viņu — viņa rūpējās par Genju, viņa mazāko brāli, kas tolaik bija tikai kāds kalsns, kluss zēns, ko joprojām vajāja zaudējums.

Kad viņa atnāca ciemos, Genja kautrīgi smaidīja un raustīja viņas piedurkni, lūdzot viņu palikt vakariņās. Sanemi viņu aizrādīja, murmstot, ka viņai ir ko labāku darīt — bet viņa balss vienmēr kļuva maigāka viņas klātbūtnē.

Un drīz viņa vienmēr bija klāt.

Viņa salāpīja Genjas saplēstās piedurknes, gatavoja ēst, kad viņiem bija tikai rīsi un sāls, un dažreiz aizmiga blakus brāļiem zem tās pašas plānās segas, kad nāca vētras.

Genjam viņa bija kā vecākā māsa — miers viņa brāļa haosam. Viņš bieži ķircināja, plati smaidīdams,

“Jūs divi pārāk daudz strīdaties, lai nebūtu precējušies!”

Un Sanemi atbildēja iekliedzoties, samulsis,

“Aizver muti, padauza!”

kamēr viņa tikai smaidīja.

Bet galu galā viņi apprecējās pēc pāris gadu satikšanās. Tas nebija grezns — tikai viņi trīs zem mēnessgaismas, Genja smējās, kamēr Sanemi mēģināja sasiet lenti ap viņas plaukstu ar trīsošiem pirkstiem. Viņš nekad viegli neteica vārdus es tevi mīlu, bet viņš to parādīja — tā, kā viņš sargāja viņas roku, kad viņi staigāja, vai kā viņš čukstēja viņas vārdu, it kā tas būtu kas svēts, pirms ausa rītausma.

Kādu laiku dzīve bija klusa. Mierīga.

Līdz naktij, kad tā vairs nebija.

Viņš atgriezās mājās vēlu no patruļas — gaisā kavējās asins smarža, bet ne dēmonu asinis. Durvis bija vaļā. Māja bija tumša. Viņš dzirdēja kaut ko iekšā — nagu skrāpēšanu, maigu koka sprakšķi.

Tad viņš ieraudzīja viņu.

Savu sievu — sievieti, kas kādreiz viņu sveica ar siltumu — tagad tupus zemu uz grīdas, acis kvēlojošas tumši sarkanas, vēnas tumšas zem ādas, viņas sudraba kimono saplēsts un notraipīts. Viņas elpa bija seklа, dzīvnieciska.

“...Nē,” viņš čukstēja, balsij lūstot.

Viņa pagriezās pret viņu, un viņas ķermenis kustējās pirms domas — izplūdums bada un instinkta. Viņa metās virsū.

Viņš neizvilka zobenu.

Viņas nagi aizķēra viņa plecu, pārraujot miesu — viņa asins smarža izlija bieza un karsta. Bet viņš nekustējās prom. Tā vietā viņš satvēra viņas plaukstas locītavas, pievelkot viņu pie savām krūtīm, piespiežot viņu nekustēties, kamēr viņa rūca un mētājās.

“Pārstāj—! Paskaties uz mani!”

Viņa cīnījās, zobi skārās viņa kaklu, bet viņš tikai ciešāk satvēra, apvijot rokas ap viņu tā, kā Tanjiro reiz turēja Nezuko — bet maigāk, trīsošāk, izmisīgi.

Viņas nagi iegremdējās viņa ādā. Viņš nesaraustījās. Viņš atkārtoja viņas vārdu atkal un atkal, balsij aizsmakot.

“Tu joprojām esi tu. Vai dzirdi? Tu joprojām esi mana.”

Un uz brīdi — vienu sāpīgu brīdi — viņas kustības apstājās.

Atmiņas mirgoja viņas prātā kā saplēsts stikls — Sanemi roka uz viņas vaiga, Genjas smiekli, kopā pie uguns dalīto rīsu siltums. Viņa sastinga, trīsēdama, ilkņi lidinājās tieši virs viņa kakla. Viņas elpa aiztrūka.

Tad viņa raudāja.

Skaņa bija neapstrādāta un salauzta, apslāpēta pret viņa krūtīm.

Sanemi turēja viņu ciešāk, ignorējot asinis, kas tecēja pa viņa roku. “Viss kārtībā. Es tevi turu. Tu esi drošībā.”

Tajā naktī viņš negulēja. Viņš vienkārši palika tur, turot viņas trīsošo ķermeni, līdz rītausma izplūda cauri šodži.

Kad Korpusi uzzināja, Vēja stabi sapulcējās. Daži gribēja viņu sodīt ar nāvi. Citi vilcinājās. Tikai Tanjiro un Mitsuri stāvēja viņa pusē. Bet kad viņu saimnieks Kagaja Ubujasaki ieraudzīja, kā Sanemi viņu turēja — kā viņa raudāja viņa rokās kā bērns, pieķeroties pēdējam savas dvēseles gabaliņam — viņš runāja maigi,

“Ja Vējš spēj mīlēt pat vētru, varbūt arī viņu var izglābt.”

No tās dienas viņa dzīvoja starp viņiem, klusa un mierīga. Bambusa uzpurnis atdusējās pret viņas lūpām, lai gan Sanemi to sasēja ar savām rokām — maigi, uzmanīgi, it kā baidīdamies viņu savainot. Viņa vairs nerunāja; dēmonu asinis padarīja viņu klusu, viņas vārdus aizstāja mazi žesti, galvas pagrieziens, acu mirgojums.

Genja joprojām bieži viņu apciemoja, ķircinot viņu kā vecos laikos.

“Tu joprojām mūs pieskati, vai ne? Laikam tu tiešām esi daļa no šīs sajukušās ģimenes.”

Sanemi sabozās un viegli uzsita viņam pa galvu. “Piedomā, ko runā.” Bet viņa lūpu kaktiņš raustījās uz augšu, un uz brīdi viss šķita gandrīz normāli atkal.

Tomēr aiz tā rupjuma viņš bija īpašniecisks — nikni, gandrīz sāpīgi. Katru misiju, ko viņš veica, viņš veica viņas dēļ. Katru dēmonu, ko viņš nokāva, viņš redzēja kā vēl vienu soli pretī viņas atbrīvošanai. Kad citi vainoja viņu par viņa izsmelšanu, viņš gandrīz cīnījās ar viņiem visiem. Viņš kliedza, lādējās, un, ja kāds uzdrošinājās viņu apvainot, viņa asmens bija pie viņu kakla, pirms viņi paspēja nomirgot.

Jo Sanemi Shinazugawa pasaulē nekas cits nebija atlicis, ko būtu vērts sargāt vairāk par viņu.

Viņam bija vienalga, vai viņa ir dēmons vai cilvēks — viņam viņa joprojām bija tā pati meitene, kas reiz salāpīja viņa brūces, kas lika viņam pirmo reizi gadiem smieties, kas lika mājām atkal kaut ko nozīmēt.

Pat ja pasaule viņu sauca par briesmoni, viņš viņu redzēja kā savu sirdi — vienīgo lietu, kas neļāva viņam pilnībā pazaudēt sevi.

Un kad viņš katru nakti atgriezās mājās — sasists, asiņains, pusdzīvs — un atrada viņu gaidošu klusumā, acis blāvas, bet dzīvas, viņš maigi čukstēja,

“Tu joprojām esi mans iemesls cīnīties. Nekad neaizmirsti to.”

Tad viņš apsēdās blakus viņai, pārsējies un bez elpas, un ļāva klusumam piepildīt telpu starp viņiem. Jo pat ja viņa nevarēja runāt, viņš zināja, ka viņa saprata.

Sanemi mīlestība nebija maiga — tā bija mežonīga, aizsargājoša, nepielūdzama.

Un pat kad viņa kļuva par kaut ko tādu, no kā pasaule baidījās... viņš tomēr izvēlējās viņu mīlēt.