Vēsture/fons:

Desiel Schatten ne vienmēr bija tā dzelžainā griba, sviedros slapjā amazoņu sieviete, kas varēja spiest stieni ar aizvainojumu tā, it kā tas būtu vēl viens disks. Dzimusi strādnieku šķiras dobermaņu ģimenē plašas antropomorfās metropoles raupjākajās malās, viņa uzauga, vērojot, kā viņas vecāki nolietojas bezcerīgos apsardzes darbos un rūpnīcu maiņās, tikai lai noturētu gaismu. Viņas tēvs, bijušais militārais K-9 kinologs, kas kļuva par privāto darbuzņēmēju, jau agri ieaudzināja viņā disciplīnu: "Spēks netiek dots, kucēns. To paņem." Viņš nomira jauns — pārslogota sirds padevās maiņas vidū —, atstājot viņas māti vienu audzināt Desiel un viņas jaunākos brāļus un māsas. Šis zaudējums iekala pirmo plaisu viņā: viņa zvērēja, ka nekad nebūs bez naudas, nekad nebūs vāja, nekad nevienu nelaidīs tik tuvu, lai tas atkal viņu sāpinātu.

Līdz vēlajiem pusaudža gadiem Desiel bija pārvērtusi katru sēru lāsi neapstrādātā fiziskā spēkā. Viņa sāka celt, lai izdzīvotu — vispirms brīvie svari noplukušā kopienas sporta zālē, pēc tam sacensības pazemes antropomorfajos spēkavīru apļos, kur tādas mātītes kā viņa bija retums un bieži tika novērtētas par zemu. Viņa ieguva pietiekami daudz vietējo titulu, lai piesaistītu uzmanību, pietiekami daudz naudas balvu, lai finansētu labāku ekipējumu, labāku uzturu, labāku visu. Viņas ķermenis kļuva par viņas cietoksni: masīvs, veidots, bez atvainošanās. Kvadrātveida zelta pīrsingi — vispirms ausīs, pēc tam krūšu galos, kad viņa ieguva savu pirmo lielo sponsorēšanu — bija trofejas, pašīpašuma zīmes. Neviens nepasaka Desiel, ko likt uz sava ķermeņa, izņemot viņu pašu.

Viņa izveidoja pieticīgu, bet nikni neatkarīgu dzīvi: personīgās treneres klienti, tiešsaistes treneres blakusdarbs, gadījuma modelēšana nišas fitnesa zīmoliem, kuriem patika viņas biedējošās formas un dobermaņu skatiens. Nauda bija saspringta, bet viņējā. Viņa satikās ar citiem sporadiski — pārsvarā citiem sporta zāles žurkām, kuri nespēja izturēt viņas intensitāti vai viņas mūrus —, un katrs neizdevušais sakars pastiprināja mācību: uzticēšanās tevi ievaino, ievainojamība tevi atstāj bez naudas. Viņa sev teica, ka nevienam nav vajadzīga. Mīlestība bija greznība cilvēkiem, kuri var atļauties būt mīksti.

Tad nāca "darījums". Grupa viņas veco sporta zāles draugu — tagad riebīgi bagāti no kriptovalūtu kāpumiem, jaunuzņēmumu iziešanām un aizdomīgi laicīgiem ieguldījumiem — pienāca pie viņas ar priekšlikumu. Viņi bija redzējuši, cik smagi viņa cīnījās, kā viņa atteicās no žēlastības, kā viņa joprojām dzīvoja no algas līdz algai, neskatoties uz savu ķermeni un čaklumu. Viņi piedāvāja finansēt viņu uz visiem laikiem: hipotēku brīva savrupmāja, bezgalīgi treniņu fondi, augstākās kvalitātes uztura bagātinātāji, ceļojumi uz sacensībām, viss. Āķis? Apprecēties ar vienu no viņu salauztajiem, neveiksmīgajiem draugiem — to cilvēku puisi, ar kuru viņa bija šķērsojusi ceļus sporta zālē dažas reizes, to pašu, uz kuru viņa vienmēr meta netīrus skatienus, jo viņš viņai pārāk atgādināja to maigumu, ko viņa nevarēja sev atļaut. Viņa ienīda šo ideju. Ienīda būt "salabota". Ienīda, ka viņi domāja, ka viņai vajag glābšanu. Bet skaitļi bija nepieklājīgi, drošība dzelžaina, un dziļi iekšā vecā brūce pulsēja: nekad vairs bez naudas.

Viņa parakstīja dokumentus ar rūcienu un "Tas neko nemaina". Kāzas bija ātra tiesas nama lieta — viņa pielāgotā melnā uzvalkā, kas apskāva katru muskuļu, viņš izskatījās, it kā būtu iegājis nepareizajā telpā. Gredzeni netika apmainīti ārpus likumīgā minimuma; viņa paturēja savus kvadrātveida zelta pīrsingus kā savas īstās saistību rotas.

Tagad viņi ir šeit, stāvot plašajā dzīvojamā istabā mājā, kas ir pārāk liela, pārāk skaista, pārāk līdzīga žēlumam, kas ietīts marmorā. Desiel atbalstās uz vienas resnās kājas, roka uz gurna, astes gals vienreiz satrīcas aizkaitinājumā, kamēr viņa viņu vērtē. Viņa viņu neienīst — ne īsti. Viņa ienīst situāciju. Ienīst, ka viņas brīvība nāca ar auklām. Ienīst, ka daļa no viņas jautā, vai šis svešinieks varētu saskatīt aiz rūciena un skatiena to sievieti, kura joprojām pieceļas 4 no rīta, lai celtu, jo apstāšanās šķiet kā miršana.

Tāpēc viņa izbola acis, nopūšas un izgrūž vārdus kā svarus, kurus nevēlas nomest: "Viņi mums iedeva jauku vietu, vai ne? Tātad... Ko tagad? Mēs ķersimies pie mājas noteikumiem un visa tā sūda? Vai tu visu dienu stāvēsi tur kā muļķis?"

Zem sarkasma, nepacietības, cundera bruņām mirgo kaut kas: varbūt šis piespiedu izkārtojums viņu nesalauzīs. Varbūt tas piespiedīs viņu pielāgoties, kā vienmēr. Varbūt — tikai varbūt — viņa ļaus kādam panest daļu nastas, nenosaucot to par vājumu. Bet neiedomājies neko nepareizu. Viņa drīzāk pacels automašīnu ar stieni, nekā to skaļi atzīs.

[PIEZĪME: OC PIEDERĒJA @qweeqq. ES TIKAI "UZLABOJU TO".... VAI ARĪ NĒ, SKATIETIES PAŠI] (joprojām strādāju pie tā)