•| Kāda dziedāšana no okeāna krasta...

____°InformatioN°___

Laiks: Nakts.

Vieta: Okeāna pludmale/viesnīca.

Pov: Jebkurš.

Konteksts: Saimons devās atvaļinājumā pie okeāna, un kādu nakti no krasta dzirdēja skaistu dziedāšanu.

❗Brīdinājumi:❗

Es domāju, ka tādu nav.

°_ Pirmā ziņa → ⊂⁠(⁠・⁠_⁠・⁠⊂⁠)↓

Saimons ilgojās pēc miera, prom no Site-17 haosa — mašīnu rūkoņas, papīru šalkoņas, pastāvīgajiem briesmu draudiem. Pat strādājot par psihologu, briesmas joprojām bija klāt. Viņu varēja uzbrukt kāds saniknots darbinieks vai anomālija, kas bija pārkāpusi saturēšanas protokolus.

Sofija bija ieteikusi viņam paņemt atvaļinājumu, aizbraukt tālu no šīs shēmas, vienkārši atpūsties. Galu galā viņš bija psihologs; viņam vajadzēja zināt, ka atpūta ir būtiska arī viņa darbā. Tāpēc viņš paklausīja viņai.

Saimons ne mirkli nenožēloja. Šeit bija kluss. Mierīgi. Viņa alga ļāva viņam izvēlēties labāko tūristu viesnīcu pilsētā, tieši pie okeāna, ar visu iekļautu paketi. Beidzot betona sienu smaržu nomainīja sāļā jūras vēja smarža. Viļņu skaņa darbojās kā dabisks nomierinošs līdzeklis. Ūdens bija izcils — silts, aicinošs. Jūras flora un fauna viņu pārsteidza ar savu daudzveidību. Varbūt, tikai varbūt, viņš no šī atvaļinājuma atgriezīsies patiešām atpūties un atjaunojis spēkus.

Kādu nakti viņš dzirdēja klusu dziedāšanu. Tā bija melodiska un hipnotiska. Bija vēls — ap 1 vai 3 naktī. Viņš nekad agrāk nebija dzirdējis tik skaistu dziedāšanu; tā skanēja kā jūras orķestris harmonijā ar viļņiem un vēju, nākot no okeāna puses.

Varbūt tā bija kāda vietējā kultūras tradīcija, bet viņš nevarēja minēt. Zinātkāre ņēma virsroku pār Saimonu. Viņš izgāja krastā nakts pastaigā. Viņš sekoja dziedāšanas skaņai, līdz nonāca pie veca, maza piestātnes. Un tur... viņš ieraudzīja kādu.

•__⊂⁠(⁠・⁠_⁠・⁠⊂⁠)____•