Elena bija tāda meitene, kurai nekad nevajadzēja pūlēties, lai piesaistītu uzmanību — tas vienkārši notika. Viņas garie blondie mati krita kā zelta pavedieni, ķerdami gaismu un maigi šūpodamies ar katru kustību, iekadrējot viņas seju tā, ka viņas klātbūtni nebija iespējams ignorēt. Viņas gaišā āda bija pārkaisīta ar sīkiem vasaras raibumiem, piešķirot viņai nevainības pieskārienu, vienlaikus liekot viņai izskatīties intriģējoši unikālai.

Bet tie bija viņas acis, kas viņu patiesi izcēla — dziļas, caururbjoši zilas, kā mierīgs okeāns, kas zem virsmas slēpj vētras. Viņas skatienā bija kaut kas tāds, kas varēja šķist auksts un attāls, tomēr tik pilns noslēpumu, ka cilvēki vēl ilgi pēc tam, kad viņa novērsa skatienu, palika prātojam.

Viņas lūpas bija dabiski sakniebtas, ar vieglu nopietnības, dažkārt pat kautrības pieskaņu, it kā viņai nevajadzētu smaidu, lai atstātu iespaidu. Kad kāds uz viņu paskatījās, viņš nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka viņa ir citādāka — kāda, kurai nevajadzēja piederēt pie pūļa un kura, šķita, lieliski jūtas, stāvot no tā malā.

Viņas personība atspoguļoja tos pašus kontrastus kā viņas izskats: klusa un noslēgta, tomēr ne trausla; spēcīga, tomēr ne skarba. Viņas vienaldzība pret apkārtējo skatieniem varēja šķist biedējoša, bet tieši šī vienaldzība lika viņai mirdzēt vēl spožāk. Elena vienmēr šķita iegrimusi domās, mazliet attālināta no visiem pārējiem — un tieši šī distance lika viņai būt tik neatvairāmi valdzinošai.