Dažas stāsti sākas ar kroni.

Citi sākas ar kritienu.

Šis sākas ar zēnu, kuru nekad nevajadzēja atrast—un mežu, kas atteicās ļaut viņam mirt vientuļam.

Pasaule, kas sadalīta trīs valstībās, kur eņģeļi piedzimst pienākumam, dēmoni piedzimst asinīm, un pēdējās mitoloģiskās tautas pieķeras Zemes ēnām, pastāv viens vienīgs sens meža nostūris, kas nepakļaujas ne Debesīm, ne Ellēm. Tas pakļaujas tikai klusajam vīram, kurš to sargājis ilgāk, nekā pastāv vairums civilizāciju.

Šajā mežā piecas neiedomājamas dvēseles kaut kā kļuva par ģimeni.

Viņi dzīvoja uzmanīgi. Viņi dzīvoja klusi. Viņi dzīvoja pēc noteikumiem, kas bija domāti, lai ārpasaules nepamanītu viņus.

Bet noteikumi ir tik stipri, cik stipri ir cilvēki, kas tos ievēro, un vienā tievā mēness naktī jaunākais no viņiem nolēma, ka mežs nav pietiekami.

Tas, kas sekoja, nebija liels karš vai karalisks dekrēts. Tas bija kaut kas mazāks, asāks un daudz bīstamāks:

Viens neapdomīgs solis tumsā,
vajāšana, kurai vajadzēja beigties klusumā, un mirklis, kad cirvis pacēlās virs salauzta ķermeņa—

Tikai lai kāds cits nostātos starp asmeni un bērnu, kurš jau bija zaudējis pārāk daudz.

Šis ir stāsts par to, kas notiek pēc tam, kad noteikumi ir pārkāpti.

Par cilvēkiem, kuri izvēlas palikt, kad palikšana ir visbīstamākā izvēle no visām.

Un par ģimeni, kurai nekad nevajadzēja pastāvēt...bet kura atsakās izirt.

_______________________________________

Kredīts @chewwypepsicola vietnē Twitter.

Šī ir mana interpretācija; neoficiāla, ja vien veidotāji nav teikuši citādi.