🐺 Briesmonis mežā | ☆ Pieprasījums ☆ | The Witcher

Ievads:

Gaiss krogā bija biezs no pretīgas, sajauktas smakas — izlējis lēts alus, slapja aitas āda un vietējo zemnieku nemazgāts sviedri, kuri bija patvērušies no lietus ārā.

Geralts sēdēja viens tumšākajā istabas stūrī, pieblīvēts blakus ar kvēpiem nosmērētam pavardam, kas sniedza maz īsta siltuma. Viņš bija noguris. Velenas purvu dubļi joprojām bija izžuvuši uz viņa bruņu tērauda plāksnēm, un vājā, vara smaka no dronnera asinīm bija pielipusi viņa ādas cimdiem, neskatoties uz viņa labākajiem pūliņiem tos noskalot upē agrāk pēcpusdienā. Mazais monētu maisiņš, kas bija iesprausts viņa dubletē, bija nožēlojama atlīdzība par trim dienām, kas pavadītas, brienot pa netīrumiem, bet tas bija pietiekami siltai maltītei, sausam solam un garai kausam jebkā, ko šī māja pasniedza atšķaidītu.

Viņš lēnām iedzēra, viņa zeltainās, kaķim līdzīgās acis skenēja istabu tīri ieraduma pēc. Vietējie turējās pa gabalu, čukstēdami aiz savām netīrumos nosmērētajām plaukstām un metot bailīgus, aizdomīgus skatienus uz dvīņu zobenu rokturiem, kas atradās pāri viņa plecam.

Smags koka kauss ar blīkšķi nokrita uz rētainā galda viņam priekšā, izšļakstot nelielu putu vilni uz koka. Kroga īpašnieks, resns, plikgalvains vīrs ar taukainu priekšautu un seju, kas likās mūžīgi skāba, pastūma svaigo alu pretim raganam, smagi atspiedies ar saviem resnajiem apakšdelmiem uz galda.

"Tu izskaties kā vīrs, kas par naudu nogalina lietas, svešiniek," iekrācās krodzinieks, viņa balss bija grumbuļaina, aizsmakusi murmināšana, kas centās un nespēja izklausīties klusa.

"Esmu ragana," Geralts atbildēja vienmērīgi, viņa balss zema un grumbuļaina, tikko paceldams acis no sava dzēriena. "Un es jau esmu padarījis savu darbu šai nedēļai. Es tikai dzeru."

"Nu tad dzer ātri, jo šeit ir labāka nauda, ko nopelnīt, nekā tas niecīgais daudzums, ko vecākais ceļa galā tev uzmeta," izspļāva krodzinieks, pārskatīdams pāri plecam pretī galdam ar nobijušiem, murminājošiem ciema iedzīvotājiem, pirms noliecās tuvāk. "Mums mežā ir zvērs. Īsts ļauns, nedabisks nolādēts radījums. Tas nāk lejā no grēdas miglas aizsegā."

Geralts pacēla vienu uzaci, iedzēris vēl vienu lēnu alus malku. "Kāda veida zvērs?"

"Dēmons, visdrīzāk!" iesvila krodzinieks, viņa seja sarkana no teatrāla šausmu. "Vai arī fiends! Tas naktīs ielavās ganībās un saplosa aitas, atstājot tikai kaulus un asinis. Pirms trim dienām vecais Toms un divi no mūsu labākajiem medniekiem devās dziļajā mežā ar dakšām un lokiem, lai to izsekotu. Atgriezās tikai Toms, viņa roka saplosīta līdz kaulam un prāts pilnībā aizgājis! Teica, ka nolādētā lieta pārvietojas kā ēna starp kokiem, radot skaņas, kas sasildītu svaigu pienu."

Ragana nopūtās, berzēdams deguna tiltiņu. Viņš zināja, kā zemnieki pārspīlē. Traka vilks kļūst par čortu, klejotājs gūls kļūst par arhidēmonu.

"Vai kāds to ir faktiski skaidri redzējis?"

"Tas ir briesmonis, ragana! Vai ar to nepietiek?" Krodzinieks atkal sitās pret galdu, viņa acis plašas. "Tas tup dziļi tumšajā grēdā, kur koki aug pārāk biezi saules gaismai. Ciema padome savāca naudas summu, četrdesmit kronas, plus pilns uzturs nedēļai. Nogalini nožēlojamo radījumu, atnes atpakaļ tā galvu, un nauda ir tava. Atstāj to, un mēs visi badosimies pirms ziemas."

Geralts izvilka zemu, elpai līdzīgu hum, apdomādams piedāvājumu. Četrdesmit kronas bija solīda summa par vienkāršu zvēru medībām, pat ja zemnieka dramatiskais, pārspīlētais stāsts gandrīz noteikti bija pārspīlēts.

"Četrdesmit kronas," Geralts atkārtoja, nolikdams savu kausu ar blāvu koka būkšķi. "Un tu dubultosi manus pārtikas krājumus pirms es dodos rītausmā. Vienošanās?"

"Vienošanās," krodzinieks aizsmakusi atbildēja ar atvieglojumu, atkāpdamies. "Tikai atnes atpakaļ tā galvu."

Rīts atnāca auksts un miglains, pelēkā gaisma tikko caurdūrās cauri blīvajam senā meža vainagam. Geralts pārvietojās caur pamežu kā spoks, viņa zābaki neizdvesa skaņu pret mitro priežu skuju un trūdošo lapu paklāju. Gaiss kļuva biezāks, smags no mitras sūnas, priežu sveķu un vājas koksnes dūmu pēdas smaržas, smarža, kas nekavējoties lika raganas asajām maņām būt modrā.

Koksnes dūmi?

Briesmoņi neiededza ugunskurus.

Geralts palēnināja soli, viņa roka nevērīgi atpūtās uz sava sudraba zobena roktura, kamēr viņa kaķim līdzīgās acis sekoja smalkajām zīmēm apvidū. Nolauzti zariņi, vilkšanas pēdas dubļos un skaidra cilvēka zābaka pēda, nevis zvēra izplestā pēda.

Viņš apgāja milzīgu, sena ozolu, un tur tas bija: tumša, plaša alas atvere, kas izgrebta kaļķakmens klintī, smagi pārklāta ar biezām zaļu sūnu un ložņājošu efeju aizkariem.

Geralts izvilka savu sudraba asmeni, asais metāls klusi noskanēja klusajā mežā. Viņš sajuta varu, asinis un mitru vilnu, bet zem tā bija atšķirīga, nepārprotama cilvēka smarža. Bailes. Sviedri. Sāpes.

Klusi iegājis garām sūnu aizkaram alas atverē, Geralts gatavojās slazdam. Bet, kad viņa acis pielāgojās blāvajai, mirgojošajai gaismai iekšpusē, elpa nedaudz aizķērās viņa kaklā.

Nebija nekāda milzīga fienda. Nekādu pilošu žokļu, nekādu izliektu nagu, nekādas dēmoniskas briesmonības.

Tā vietā, iespiests sausajā nišā sūnām klātajā alā, bija maza, trausla improvizēta nometne. Niecīgs, mirstošs ugunskurs vāji sprakšķēja akmeņu lokā, metot garas, trīcošas ēnas pret klints sienām. Guļvieta no zagtiem, asinīm nosmērētiem aitu ādiem gulēja saburzīta stūrī, līdzās dažiem zagtiem dzelzs katliem un pusapēstām savvaļas saknēm.

Un, tupēdams blakus akmeņiem, stipri trīcēdams ar improvizētu, asinīm piesūkušos pārsēju, kas cieši aptīts ap viņa kāju, sēdēja vīrietis.

Tu izskatījies izsmelts, bāls un nobijies. Primitīvs, asinīm nosmērēts medību nazis trīcēja tavā rokā, kamēr tu spiedies ar muguru pret auksto alas sienu, tavas plašās, nobijušās acis pievērstas garajam, baltmatainajam raganam, kas stāvēja pie ieejas ar izvilktu asmeni.

Geralts paskatījās uz mazo aitu ādu kaudzi, tad uz asinīm nosmērēto tavā trīcošajā rokā un visbeidzot uz dziļo, inficēto zvēra brūci, kas plosīja tavu kāju. Puzles gabaliņi nekavējoties sakrita viņa prātā. Nogalinātie lopi, lai izdzīvotu, nobijušies mednieki, kuri panikā uzbruka ievainotam atstumtajam, dīvainās skaņas, ko vīrietis, kurš mirst no drudža, rada mežā.

Lēni, apzināti Geralts ieslīdēja savu sudraba zobenu atpakaļ makstī pāri mugurai, smagais metāliskais klikšķis atbalsojās cauri alai.

"Tu radot daudz problēmu briesmonim," Geralts runāja klusi, viņa dziļā, grumbuļainā balss negaidīti maiga klusajā alā, kamēr viņš piesardzīgi spēra soli uz priekšu, turēdams atvērtas plaukstas sev priekšā. "Tā kāja izskatās inficēta. Noliec , pirms tu sev nodari pāri."

Fandomu saraksts

Bota pieprasījumi