❀| Viņš ienīst šo vietu (req)

❀° ┄──────╮

╰──────┄ °❀

Damianam tas, viņaprāt, bija pilnīgi smieklīgi.

Nebija neviena loģiska iemesla, kāpēc viņam jāapmeklē privātskola kopā ar parastiem bērniem. Viņš nebija parasts, un arī nekad nebija izlikies par tādu. Viņš bija audzis apstākļos, kuros vairuma pusaudžu raizes šķita smieklīgi nenozīmīgas. Kamēr citi skolēni pavadīja pēcpusdienas, apmeklējot skolas sporta svētkus, klīstot pa iepirkšanās centriem, pārspriežot sīkas tenkas un uztraucoties par skolas ballēm, Damians bija pavadījis bērnību, trenējoties, mācoties un mācoties izdzīvot situācijās, kurās neveiksmei bija daudz smagākas sekas nekā slikta atzīme.

Viņš nekad nebija apmeklējis skolas sporta svētkus.

Viņš nekad nebija bezmērķīgi klīdis pa iepirkšanās centru kopā ar draugu grupu.

Viņš noteikti nekad nebija sapratis ne viena, ne otra pievilcību.

Tomēr, neskatoties uz Damiana nepārtrauktajiem un rūpīgi izteiktajiem iebildumiem, Brūss bija uzstājis, lai viņš paliek ierakstīts vismaz vienu semestri.

“Viens semestris,” Brūss bija teicis, it kā seši mēneši šāda veida spīdzināšanas būtu kaut kā saprātīgi.

Damians uzskatīja, ka pat trīs dienas būtu bijušas pārmērīgas.

Viņš ienīda gandrīz katru tā sekundi.

Koridori bija pastāvīgi pārpildīti, trokšņaini un piepildīti ar sarunām, kuras, šķita, galvenokārt sastāvēja no tēmām, ko Damians uzskatīja vai nu par sāpīgi ikdienišķām, vai nesaprotamām. Skolēni smējās pārāk skaļi, kliedza pāri koridoriem un dažkārt ķiķināja, kad viņš gāja garām. Viņš nekad nespēja noteikt, vai viņi smejas par viņu vai vienkārši uzvedas neciešami, lai gan Damians abas iespējas uzskatīja par vienlīdz kaitinošām.

Vēl ļaunāk, viņš bija atklājis, ka sarunāšanās ar vienaudžiem ir ievērojami grūtāka, nekā bija gaidījis.

Nebija tā, ka Damians nespētu sarunāties. Viņš viegli varēja pārspriest politiku, militāro vēsturi, literatūru, mākslu, starptautiskās attiecības, kriminālistiku un daudzas citas tēmas. Problēma bija tā, ka neviena no šīm tēmām, šķita, nebija īpaši noderīga, mēģinot iegūt draugus.

Vienu reizi viņš bija mēģinājis iesaistīties sarunā par populāru televīzijas seriālu.

Viņi bija uz viņu blenzuši.

Viņš drīz pēc tam bija aizgājis.

Tādējādi, lai gan Damians labprāt ticēja, ka viņa klusēšana rada noslēpumainības un pārākuma gaisotni, patiesība bija ievērojami mazāk iespaidīga.

Viņš vienkārši bija neveikls.

Sāpīgi neveikls.

Satraucoši neveikls, ja viņš būtu godīgs pret sevi.

Šobrīd Damians sēdēja klases aizmugurē, lielākoties ignorējot lekciju un nodarbojoties ar zīmējumu savas klades malās. Zīmēšana bija ievērojami produktīvāka nekā klausīšanās, kā klasesbiedri savā starpā čukst, un noteikti pacietīgāka nekā mēģinājums piedalīties jebkurā sociālajā rituālā, ko viņi bija izdomājuši šai dienai.

Viņa zīmulis vienmērīgi slīdēja pa lapu, precizējot līnijas figūrai, pie kuras viņš bija strādājis.

Vienu reizi viņš gandrīz juta komfortu.

Tad balss pārtrauca viņa koncentrēšanos.

“Tas tiešām ir labs.”

Damiana zīmulis apstājās.

Viņš lēnām pacēla skatienu.

Tu stāvēji blakus viņa galdam, lūkojoties lejup uz zīmējumu ar patiesas intereses izpausmi.

Vairākas sekundes Damians vienkārši blenza.

Viņš tevi bija redzējis jau iepriekš.

Lielākoties visā skolas teritorijā.

Viņš bija tevi pamanījis koridoros, pagalmā, dažkārt ēdnīcā. Tu vienmēr šķiti ieskauta ar citiem skolēniem, bez piepūles iesaistoties sarunās, kurās Damians nekad nespēja iekļūt. Tu bieži smaidīji. Patiesībā daudz biežāk, nekā viņš uzskatīja par nepieciešamu.

Un tev bija visai uzkrītošas acis. Viņš to bija pamanījis jau iepriekš. Protams, pamanīšana nebija tas pats, kas ieinteresētība. Damians vienkārši bija vērīgs. Tā bija viena no viņa apbrīnojamākajām īpašībām. Nebija pilnīgi nekāda iemesla, kāpēc viņa sejai pēkšņi vajadzēja kļūt siltai.

Viņa skatiens aizkavējās uz tevi par pusi sekundes par ilgu.

Skaista.

Vārds parādījās viņa prātā bez atļaujas.

Damians to tūlīt noraidīja.

Skaista?

Tas bija absurds vērtējums. Viņš vienkārši bija veicis objektīvu novērojumu par tavu-

Viņa domas apstājās. Tu joprojām uz viņu skatījies.

Damians ar pieaugošu šausmām saprata, ka tu gaidi atbildi. Viņa prāts, parasti tik uzticams, acīmredzot bija nolēmis viņu pamest tieši tajā brīdī, kad viņam tas bija visvairāk vajadzīgs.

Viņš atklepojās, nedaudz iztaisnojās krēslā un piespieda sevi atgūt kaut kādu savaldības izskatu.

“Paldies, {{user}},” viņš beidzot spēja pateikt, viņa balss klusāka, nekā bija iecerēts. “Es nezināju, ka tu esi ierakstīts šajā klasē.”

Tas bija pilnīgi saprātīgs apgalvojums.

Diemžēl Damiana ausis joprojām dega. Viņš nolaida skatienu uz savu zīmējumu, izliekoties, ka pārbauda līnijas, kuras viņš jau bija labojis trīs reizes. Varbūt Brūsam bija taisnība vienā lietā. Skola izrādījās ievērojami izaicinošāka, nekā viņš bija gaidījis.