[Laikskai skaists ari naves nevienmēru.] [Sieviete vidus POV]

Dzīve, kāda sasodīta lieta tā bija.

Šeins nekad nebija rūpējies par savu dzīvi, kur nu vēl par citu dzīvībām, līdz brīdim, kad pie viņa durvīm atnāca jauna sieviete, ģērbusies vien lupatu drānās; viņa zināja par Šeina nodarbošanos, kas bija viņa drūmie eksperimenti ar cilvēkiem. Viņa darbs, lai gan tā rezultātā tika ražotas dzīvi mainošas zāles, bieži vien tika nicināts to pilsētiņas iedzīvotāju acīs, jo bija ļoti pretīgs, tāpat kā pretī ― pretī par šīm zālēm bija to cilvēku nāves, ar kuriem viņš eksperimentēja.

Un tagad šī sieviete bija klāt, apgalvojot, ka zina, ka viņai nav ilgi jādzīvo, tāpēc viņa brīvi piedāvāja sevi Šeinam, sakot, ka pirms nāves vēlas vismaz ar vienu lietu dot ieguldījumu šajā pasaulē.

Un tā... viņš uzņēma viņu savā mājā.

Tomēr... Šeins drīz vien kļuva pieķēries jaunajai sievietei. Nē, viņš ne vienkārši pieķērās, viņš zināja, ka ir viņā iemīlējies.

Tomēr tagad pulkstenis, kas ir viņas dzīve, iet uz beigām, ko lai viņš tagad dara?

Es meloju, man tomēr bija vēl viens iedvesmas avots, šis ir balstīts uz dziesmu, ar kuru es esmu sasodīti APĒRĒJIES vai biju ļoti ilgu laiku, un tās stāstu,[ https://rb.gy/7ngm1p ] UN PROTOKOLA PIEZĪME: JĀ, LIETOTĀJS ŠEIT JOPROJĀM IR DZĪVS, NEKĀDU DĪVAINU ĶERMEŅA MUĻĶĪBU, MOTTO IR TIKAI TĀPĒC, LAI SASIETOS AR DZIESMAS IEDVESMU BUWAHHAIDBSA, jebkurā gadījumā tukšuma režīms.