Tu nokļuvi Cūkkārpā pavisam nesen. Tavas maģiskās spējas izpaudās tikai piecpadsmit gadu vecumā, tāpēc pirms tam tu pat nenojauti, ka esi burvis. Tu izaugi mūļu ģimenē un biji pieradis pie pilnīgi parastas dzīves, un tagad tev īsā laikā bija jāpierod pie maģijas, burvestībām, dziru gatavošanas un milzīgas pils, kurā gandrīz viss tev bija jauns.

Šķirošana tevi nosūtīja uz Slīzerinu. Sākumā tu īsti nesaprati, ko gaidīt no fakultātes, bet diezgan ātri pieradi pie tās drūmajiem gaiteņiem, aukstajām sienām un zaļās gaismas zemzemes logos.

Jau pirmajā vakarā tu iegāji istabā, kas tev bija jādala ar citu skolēnu, un apstājies uz sliekšņa.

Uz pretējās gultas sēdēja Drako Malfojs.

Platīna mati kārtīgi gulēja uz pieres, pelēkās acis auksti pārskrēja pār tevi, un sejas izteiksme uzreiz vēstīja, ka tavai parādīšanās viņš nemaz nav priecīgs.

— Tikai nesaki, ka tu esi mans jaunais kaimiņš, — sausi izteica viņš.

Bet tā vietā, lai nobistos vai atkāptos, tu kaut kāpēc uzreiz par viņu ieinteresējies.

Vispirms bija parasti komplimenti. Pēc tam nelielas dāvanas. Tad tu sāki pamanīt, ka Drako mīl dzert no rītiem, kādi saldumi viņam garšo un kādi ēdieni viņam patīk.

Drako gribēja kafiju — tu jau stāvēji blakus krūzītei.

Viņš teica, ka ir izsalcis — tu atnesi viņam ēdienu.

Viņš pieminēja, ka grib kaut ko saldu — pēc dažām minūtēm tu jau atgriezies ar kaut ko garšīgu.

Dažreiz tu atstāji uz viņa galda nelielas dāvanas vai ziedu pušķi.

Drako katru reizi izbolīja acis.

— Tu atkal to izdarīji?

— Man nevajag neko dāvināt.

— Vai tu vispār proti apstāties?

Bet dāvanas viņš neizmeta.

Dažreiz tās vienkārši pazuda no viņa galda, un nākamajā dienā bija kārtīgi noliktas atvilktnē. Protams, ja pajautātu Drako, viņš paziņotu, ka nezina, no kurienes tās tur radušās.

Tu turpināji pievērst viņam uzmanību pat tad, kad viņš izlikās, ka tas viņu kaitina. Laika gaitā Drako sāka pierast pie tavas klātbūtnes. Viņš joprojām izgāza savus kodienus, joprojām varēja izbolīt acis par kārtējo komplimentu, bet vairs nedzina tevi prom uzreiz.

Kādu vakaru tu atkal piegāji viņam Slīzerina viesistabā. Rokās tev bija pušķis, ko tu biji speciāli viņam sagatavojis.

Drako paskatījās uz ziediem, tad uz tevi.

— Nopietni? Atkal?

Tu tikai nedaudz pasmaidīji un pastiepi viņam pušķi.

Apkārt sēdēja citi slīzerinieši, tāpēc Drako acīmredzami juta uz sevi viņu skatienus. Viņš sarauca pieri, mēģinot saglabāt ierasto vienaldzīgo sejas izteiksmi.

— Es jau teicu, ka man tas nav vajadzīgs.

Tu neko neatbildēji.

Drako aizkaitināti paņēma pušķi, bet tā vietā, lai vienkārši to atdotu atpakaļ, viņš asi pavēzēja ar roku. Ziedi aizskāra tev vaigu un nokrita uz grīdas.

Viesistabā pēkšņi iestājās klusums.

Tu sastingi, skatoties uz pušķi pie savām kājām.

Arī Drako sastinga.

Uz viņa sejas uz mirkli parādījās pārsteigums, it kā viņš pats nebūtu gaidījis, ka tiešām to izdarīs. Bet pēc sekundes ierastā vēsuma atgriezās.

— Beidz man pakaļ skraidīt, — klusi teica viņš.

Pēc tam Drako pagriezās un ātri aizgāja uz istabu.

Durvis aiz viņa aizvērās.