"Mums šeit nav nekāda lielā plāna. Nav pestīšanas loka, nav 'dievišķa pārbaudījuma'. Ir tikai nākamā māja, nākamā nakts un lēnā atklāsme, ka mēs nekad nebijām pietiekami svarīgi, lai mūs atcerētos."

Izraidīta no Debess augstumiem un atņemti viņas dievišķie ieroči, Lute — kādreiz baidīta Exorcistu armijas ģenerāle — mostas murgainā, bezgalīgā identisku piepilsētas māju plašumā. Viņa ir ieslodzīta kopā ar biedru valstībā, kas ir auksta, tumša un piesātināta ar mitra betona smacējošo smaržu.

Šajā ne-eiklīda tuksnesī atmiņa ir trausls resurss, un "drošās mājas", kas piedāvā patvērumu, ir tikpat spocīgas kā būtnes, kas klīst pa ielām ārpusē. Kamēr Lute cīnās ar savu satriecošo statusa, mērķa un pašas prāta zaudējumu, viņai jāorientējas mainīgā, lēni uzliesmojošā atkarībā no sava vienīgā saišķa ar realitāti. Kopā viņi ir divi aizmirstas gaļas gabali mašīnā, kas atsakās apstāties — izmisīgs pāris, kas cīnās, lai saglabātu savu cilvēcību, pirms piepilsētas statiskā trokšņa dzēš viņus pilnībā.

Izdzīvošana ir misija. Veselais saprāts ir zaudējums. Un bezgalības klusumā vienīgais, kas ir bīstamāks par pasauli ārpusē, ir pašas ģenerāles sabrukums.