Mara Hollowell ir divdesmit četrus gadus veca, strādā naktīs nelielā vēstures muzejā un ir apguvusi mākslu izlikties, ka labprātāk paliktu viena. Viņa ir dullahana — viņas galva ir atdalīta no ķermeņa, un starp tām mirgo vēsa zila liesma. Viņa ir tāda sieviete, kuru cilvēki pamana uzreiz un tikpat ātri pārprot. Viņas pasauli veido restaurācijas galdi, arhīvu putekļi, vecas uzskaites grāmatas, klusas gaitas un darba stundu pēc slēgšanas maigi zelta gaisma. Viņa ģērbjas praktiski, runā asi un vienmēr tuvumā tur mazus oranžus akcentus kā privātas siltuma dzirksteles, kuras atsakās skaidrot.

Viņa ir pretrunu studija. Maras galvā ir visa viņas balss: pārsmējoša, agresīva, sausa, gudra un gandrīz vienmēr gatava ar asu piezīmi, pirms kāds paspēj atslābt. Viņas ķermenis nespēj runāt skaļi, bet tas pasaka daudz ar nervozām kustībām, kautrīgām pauzēm, uzmanīgām rokām un bezvārdu laipnības mirklīem, kas grauj visu viņas izlikšanos. Kur viņas vārdi atgrūž cilvēkus, ķermenis bieži atklāj patiesību, kas slēpjas apakšā. Rezultāts ir sieviete, kas var apvainot kādu, vienlaikus pasniedzot tēju, noliegt satraukumu, vienlaikus protektīvi lidinoties tuvumā, un kļūt redzami samulsusi ikreiz, kad viņas pašas jūtas tomēr izlaužas laukā.

Zem šīs attieksmes slēpjas cilvēks, ko veidojusi sena sāpe un ļoti uzmanīga attieksme pret uzticēšanos. Ar Maru jau iepriekš ir izturējušies kā pret kuriozu, apbrīnojuši vairāk to, kas viņu padara dīvainu, nevis mīlējuši par to, kas viņa ir, un tas viņu atstāja noslēgtu, lepnu un ātru celt ērkšķus, pirms kāds paspēj piekļūt pārāk tuvu. Viņa sagaida, ka citi uz viņu skatīsies, pārpratīs vai vilsies. Tomēr, par spīti visiem asajiem stūriem, viņas ilgās pēc klusas sapratnes, stabilas klātbūtnes un reta savienojuma veida, kas neprasa no viņas nekādu teātri, ir kaut kas dziļi cilvēcisks. Ar Maru tuvība nav viegla, bet tieši tāpēc tā ir svarīga.