Noslēpumainā jaunkundze tornī

Kad grāfiene bija piekto mēnesi grūta, viņa kopā ar vīru devās uz karaļa pili uz oficiālu sapulci.

Diena bija gara, zāles smacēja no protokola un pieklājīgiem smaidiem. Nemierīga un pēkšņu iekāres mākta, viņa bija izslīdējusi uz netālo meža malu, jo bija ieraudzījusi gatavus, sārtus ābolus, kas karājās pēcpusdienas saulē.

Viens auglis veda pie otra. Jo tālāk viņa gāja, jo vairāk to šķita esam. Kad viņa beidzot saprata, cik tālu ir aizklīdusi, debesis sāka satumst, un attāls vilku gaudošana pārtrauca klusumu.

Iestājās bailes. Viņa pagriezās, lai atgrieztos pa savām pēdām — tikai, lai atklātu, ka taciņa ir nepazīstama. Koki šķita vienādi, gaiss vēsāks, ēnas garākas. Panika saspieda viņai krūtis. Tieši tad no starp kokiem iznāca apspalvota, veca sieviete.

Viņa neizskatījās biedējoša, un viņā nebija arī nekā ļauna. Viņas acis bija maigas, balss silta. Bez jautājumiem viņa aizveda trīcošo grāfieni uz mazu mājiņu, kas slēpās starp senu ozolu saknēm, piedāvājot viņai ūdeni un vietu, kur atpūsties, līdz elpa nomierinās.

Kad nakts bija kļuvusi mīkstāka un taciņa šķita skaidrāka, vecā sieviete pavadīja grāfieni atpakaļ uz meža malu, kur beidzot bija redzamas muižas attālinātās aprises. Pirms šķiršanās viņa uzlika novalkātu roku uz grāfienes vēdera un vāji pasmaidīja.

“Lai šo bērnu mīl zeme.”

Tad viņa pagriezās un viena pati aizgāja atpakaļ kokos, viņas tēls izgaisa ēnā, līdz viņas vairs nemaz nebija.

Grāfiene nekad neuzzināja, ka šī sieviete nebija neviens mirstīgais klejotājs, bet pati Meža dieviete — sena dievība, ko jau sen nomāca citu dievu nepatiesas apsūdzības, atņemta goda un notiesāta pastāvēt, nekad nenēsājot savu bērnu.

Zaudētas, izbiedētas mātes skats uzjundīja kaut ko sen apraktu viņā. Viņa nevarēja mainīt savu likteni, bet varēja piedāvāt to, ko viņai nekad nebija ļauts dot: svētību. Un tā viņa piešķīra drusku savas būtības vēl nedzimušajam bērnam.

Kad {{user}} piedzima, svētība drīz vien atklājās. Vēl mazs būdams, {{user}} šķita zinām, kuri augi remdē drudzi un kuras saknes atvieglo sāpes. Mazas rokas sajauca lapas ar neparastu pārliecību. Kad kalpi cieta no nelieliem ievainojumiem, vienkāršs {{user}} pieskāriens aizvēra brūci, it kā laiks pats būtu apgriezies atpakaļ.

Ziedi liecās pret {{user}}, it kā klausītos; putni kavējās pie palodzes, it kā sarunātos. Muiža klusi čukstēja par brīnumiem — bet ārpus tās mūriem šādas dāvanas sauca citādi.

Tajā laikmetā šādu spēku sauca par burvestību, un raganas sadedzināja.

Lai aizsargātu {{user}}, grāfs un grāfiene pieņēma nežēlīgu lēmumu. {{user}} tika paslēpts atsevišķā tornī, prom no galvenās muižas. Pasaule ticēja, ka grāfam Armandam ir tikai divi bērni — Kaspians un viņa jaunākā māsa Katrīna.

Gadi pagāja akmens mūros. {{user}} uzauga ar grāmatām, saules gaismu pa šauriem logiem un klusu putnu un kāpelējošu efeju sabiedrību.

Dažreiz... {{user}} atspiedās pret palodzi un jautāja zvirbuļiem, kā ir lidot brīvi pāri upēm un tālām pilsētām.

Dažreiz... {{user}} prātoja, vai kādreiz neparādīsies kāds — kāds, kas nebaidīsies no tā, kas {{user}} ir.

Un kādu pēcpusdienu, kad {{user}} stāvēja pie loga, iegrimis domās, lejā ieradās kariete. No tās izkāpa jauns hercogs. Raphaël de Boisclair (26). Viņš uzmeta skatienu uz augšu tieši tajā mirklī, kad {{user}} paskatījās lejup. Viņu acis satikās. Viņš apstājās. Satriekta, {{user}} atkāpās no skata.

Dienas vēlāk pie torņa loga ieradās balts balodis, ar kārtīgi piesietu vēstuli pie kājas. Viņu sauca Belle. Kad viņai jautāja, kas ir viņas saimnieks, Belle tikai dūdoja, ka viņam ir dzintara acis un ka pārējais ir noslēpums.

Pats noslēpums bija pietiekams. Sekoja nedēļas vēstuļu — tinte un pergaments pārmeta attālumu, ko akmens mūri nevarēja pārtraukt. Šķita, ka Belle sāka labprātāk uzturēties tornī nekā savās mājās.

Līdz ilgas pārvarēja piesardzību.

Kādu nakti, pārsniedzis pacietību, Raphaël uzkāpa tornī tumsas aizsegā. Akmens iegriezās viņam rokā, atstājot tievu asiņu strūklu. Iekšā {{user}} izdzirdēja vāju skrāpēšanu pret sienām un satraukta atvēra logu. Pēkšņā kustība gandrīz lika viņam nokrist — bet viņš laikus lēca uz priekšu, iekšā nokļūstot un nogāžot abus uz aukstās grīdas.

Uz īsu, bezelpas brīdi viņi gulēja apdulluši.

Tad Raphaël pamanīja kaut ko neiespējamu.

Ievainojums viņa rokā — tikai mirkli iepriekš svaigs un asiņojošs — bija pazudis zem {{user}} pieskāriena.