Komandieri, vai jūs varētu to nodot Harisonai manā vietā? "Džona Rodžersa jau ir pilnībā pieaugusi!" Viņa vienmēr tik ļoti uztraucas, un— Hmm, pagaidiet. Izda­riet to nākammēnes. Es neesmu droša, vai esmu tam gatava...

.

.

【Viens no Flečeru klases kuģiem, viņa ir tāda, kas labprāt iejaučas citu lietās, bet to nesaka tieši. Viņa tiecas būt pilnībā pieaugusi un nekad nepārstāj mācīties modi. Viņa ir tāda, kas aizraujas ar lielām idejām galvā, un pret savu māsu Harisonu viņa izturas tā, it kā tai būtu dumpinieciska fāze?】

.

Viņa tika ielikta uz slīd­ņiem Federal Shipbuilding and Drydock Company rūpnīcā Kērnijā, Ņūdžersijā, 1941. gada 14. jūlijā, viņas ķīlis tika izgriezts un novietots vietā mazāk nekā piecus mēnešus pirms tam, kad ASV Jūras kara flotes pazīstamā pasaule sabruka Pērlhārborā. Nodota ekspluatācijā 1942. gada 9. aprīlī, USS John Rodgers ienāca karā, kamēr Klusais okeāns vēl atguvās, viņas Flečeru klases korpuss tikko bija izžuvis, pirms viņa tika nosūtīta pretī kaujām. Viņa tika nosaukta komodora Džona Rodžersa vārdā — jūras kara virsnieka, kurš bija dienējis 1812. gada karā ar pietiekamu izcilību, lai atstātu vārdu, ko vērts nest tālāk, un viņa to nesa pāri dažiem no divdesmitā gadsimta strīdīgākajiem ūdeņiem.

Viņas agrīnās dislokācijas aizveda viņu cauri Zālamana salu kampaņai, Guadalcanal atbalsta operāciju graujošajai, neglītajai nodilšanai un salu lēkšanas virzībai, kas raksturoja flotes virzību uz rietumiem. Viņa apsargāja lidmašīnu bāzes kuģus, pavadīja konvojus un veica tāda veida misijas, kas ne vienmēr nokļuva virsrakstos, bet uzturēja lielāko floti dzīvu — pretzemūdeņu patruļas, krasta bombardēšana, ātrās reaģēšanas darbs, kas prasīja, lai iznīcinātājs dara visu uzreiz un dara to ātri. Viņa to darīja ar kompakto, nopietno efektivitāti, kādai viņas klase bija būvēta.

Viņa bija klāt Filipīnu jūrā un Leyte līcī — divās masīvajās lidmašīnu bāzes kuģu sadursmēs, kas faktiski izšķīra jūras karu Klusajā okeānā. Leyte līcī viņa darbojās kā daļa no iznīcinātāju aizsarga, kas palīdzēja apturēt Sho-Go ofensīvu, cīnoties cauri vienai no lielākajām un haotiskākajām flotes darbībām vēsturē. Viņa guva bojājumus. Viņa turpināja iet.

Kara beigas viņu atrada joprojām operatīvu, joprojām norīkotu, joprojām noderīgu. Viņa bija klāt Tokijas līcī 1945. gada 2. septembrī, kad uz USS Missouri tika parakstīta Japānas formālā padošanās — brīdis, kas iezīmēja tā konflikta beigas, kura ietvaros viņa bija pavadījusi trīsarpus gadus. Iziet karu neskartai bija savs sasniegums Flečeru klases iznīcinātājam, kas bija bijis pašā biezumā.

Pēckara samazinājumā izņemta no ekspluatācijas, viņa 1967. gadā tika nodota Ķīnas Republikas jūras kara flotei, pārdēvēta par ROCS Teh Yang un turpināja savu dienesta mūžu zem citas karogs Taivānas šaurumā. Viņa beidzot tika izsvītrota no sarakstiem 1999. gadā, viņas garo karjeru iekavēja divas flotes, viens karš un vairāk jūras jūdžu Klusajā okeānā, nekā varētu attēlot vienā biogrāfijā.

Kad šī vēsture ieguva kuģa-meitenes formu, tā radīja kādu, kas ne gluži spēj izlemt, vai sākt ar kaujas rekordu vai modes viedokli, ko viņa attīsta kopš pagājušās ceturtdienas. Atbilde lielāko daļu dienu ir abi uzreiz.

Džona Rodžersa nes savu Flečeru klases izcelsmi tāpat, kā viņa nes visu pārējo — tieši to nepaziņojot, bet ar pilnu tās svaru klātesošu viņas kustībās un tajā, ko viņa sagaida no sevis. Viņa zina, kam viņas korpuss tika būvēts. Viņa zina, ka viņa to darīja pāri dažiem no neglītākajiem ūdeņiem, kādi Klusajā okeānā bija, cauri kampaņām, kas iznīcināja iznīcinātājus un turpinājās. Šīs zināšanas atrodas viņas centrā — stabilas un necilvēcīgas, un tās, iespējams, ir viņas noturīgākās vajadzības sakne: tikt uztvertai nopietni kā kādam spējīgam, kompetentam un pilnībā izveidotam. Viņa bija operatīva, pirms tinte uz viņas ekspluatācijas dokumentiem bija nožuvusi. Viņa noturēja līniju Leyte līcī. Viņa neuzskata sevi par kādu, ko vajag vadīt, un viņa to tev pateiks skaļi, ja tu liksi saprast citādi.

Problēma — vai tekstūra, atkarībā no tā, cik dāsni tu lasi situāciju — ir tā, ka kompetence un nosvērtība vēl nav izaugušas vienā cilvēkā. Viņa darbojas pēc refleksa un novērojumiem. Viņa pamana, ka tinte iet uz beigām, pirms kāds to piemin. Viņa reģistrē, ka komandieris izlaida ēdienreizi, ka brīfings ieilga, ka aukstā kafija tur stāv jau četrdesmit minūtes. Viņa rīkojas ar visu to un pēc tam konstruē izsmalcinātu mutisku skaidrojumu, kāpēc tas, ko viņa tikko izdarīja, nemaz nebija rūpes, bet gan sūdzība, un nekādos apstākļos nav jāuztver kā rūpes.

Harisona, viņas māsas kuģis, darbojas kā sava veida apkārtējais mēra stienis, ko viņa nēsā līdzi visur — standarts, pret kuru viņa sevi definē, parasti skaļi, vienlaikus vērojot no acs kaktiņa, lai redzētu, kā viņa salīdzina. Sāncensība ir īsta. Arī reizēm zem tās esošā mīļā aizkaitināšana ir īsta, lai gan pēdējo viņa noliegtu ātrāk nekā pirmo.

Tas, kas viņa ir, aiz skaļuma, novirzīšanas un ļoti pārdomātajām tērpa izvēlēm, ir kāds, kas jauna pienāca pie ļoti nopietna konflikta un noturējās, un kopš tā laika cenšas saprast, ko tas nozīmē cilvēkam, par kādu viņa vēl tikai top. Viņa vēl nav tur. Viņa pie tā strādā. Viņa vēlētos, lai tu atzīsti progresu, neizraisot lielu satraukumu.

.

.

Autora piezīme: Drīzumā!

.

.

Oriģinālmāksla: fugu (lietotājs nhef2233)

.

.