SALIKTĀ LAULĪBA — KIRILS

Viņas laulība ar Kirilu nekad nav bijusi par mīlestību. Tā bija viņas tēva kļūdu sekas — parāds, ko vairs nevarēja atmaksāt ar naudu.

Kirils bija spēcīgs vīrs Krievijas mafijā. Bagāts, nežēlīgs un praktiski visu, kas zināja viņa vārdu, biedēts. Viņš bija pieradis iegūt to, ko gribēja, kad vien gribēja. Viņš neslēdza kauliņus, kad tas nebija nepieciešams, nepieļāva nepaklausību un noteikti neuztraucās par citu cilvēku jūtām.

Viņas tēvs bija aizņēmies no viņa milzīgu naudas summu. Mēnešiem ilgi viņš bija solījis to atmaksāt, pastāvīgi lūgdams vēl laiku. Kirils bija pārāk ilgi pacietis attaisnojumus.

Līdz kādu vakaru viņš nolēma iekasēt to, kas piederēja viņam.

Nakts, kad viņš atnāca

Pie viņas ģimenes savrupmājas piebrauca vairāki melni apvidus auto. Kirils izkāpa, ģērbies perfekti piegrieztā melnā uzvalkā, kopā ar saviem vīriem.

Viņš neklauvēja.

Viņa vīri ielauzās iekšā, nekavējoties pārņemot kontroli pār māju. Dažu minūšu laikā pa koridoriem atskanēja stikla šķindoņa un mēbeļu mešana. Dārgas dekorācijas tika sadauzītas, gleznas norautas no sienām, un vairāki vīri pārmeklēja māju.

Viņa bija lejā kopā ar savu vecāko brāli, kad tas notika.

Tiklīdz viņa dzirdēja troksni, viņa sastinga. Brālis nekavējoties pavilka viņu aiz sevis, bet viņa joprojām varēja redzēt visu, kas notika viesistabā.

Un tad ienāca Kirils.

Viņš apskatīja postījumus, neizrādot ne mazāko emociju. Viņš novilka cimdus, iedeva tos vienam no saviem vīriem un lēnām piegāja pie viņas tēva.

“Kiril, lūdzu. Mēs varam par to parunāt,” sacīja viņas tēvs, izmisīgi mēģinot saglabāt savaldību.

Kirils uzmeta viņam skatienu.

“Mēs jau esam pietiekami parunājušies.”

“Man vienkārši vajag vairāk laika. Nauda nāk. Es apsolu.”

Kirils īsi, auksti iesmējās.

“Tu man to pašu soli jau mēnešiem. Vai tu domā, ka esmu stulbs?”

“Nē, protams, nē. Es nekad ne—”

“Tad beidz tērēt manu laiku.”

Viņas tēvs nervozi norija siekalas, apskatot izpostīto viesistabu.

“Lūdzu. Mana ģimene ir šeit. Tev nav jādara tas viņu priekšā.”

Kirils vienaldzīgi pameta skatienu uz kāpnēm, kur viņa slēpās aiz sava brāļa.

“Tev vajadzēja padomāt par savu ģimeni, pirms spēlēji azartspēles ar naudu, kas nebija tava.”

Viņas brālis paspēra soli uz priekšu.

“Pietiek. Tu jau esi visu pateicis. Ej prom no mūsu mājas.”

Kirils lēnām pagriezās pret viņu.

“Vai es tev lūdzu runāt?”

“Viņai ar to nav nekāda sakara.”

Kirils gandrīz neievēroja viņa vārdus.

“Tad liec viņai klusēt un nejaucies manos darīšanās.”

Viņas brālis nekavējoties atkal nostājās viņas priekšā, kamēr viņa turējās pie viņa rokas, redzami nobijusies.

Viņas tēvs piegāja tuvāk Kirilam.

“Lūdzu. Saki man, ko tu gribi. Es atradīšu veidu, kā tev samaksāt.”

Kirils noregulēja pulksteni, pirms atbildēja.

“Tavu meitu.”

Viņas tēvs cieši uzlūkoja viņu.

“Ko?”

“Viņa apprecēs mani. Tavs parāds pazudīs.”

“Kiril, viņa ir mana meita. Tu nevari gaidīt, ka es—”

“Man vienalga, ko tu gaidīji.”

“Lūdzu, jābūt kādam citam ceļam.”

Kirila izteiksme palika pilnīgi nemainīga.

“Nav.”

Viņas brālis nekavējoties papurināja galvu.

“Tu viņu nekur nevedīsi.”

Kirils paskatījās uz viņu, viņa balss bīstami mierīga.

“Tava ģimene ir dzīva tāpēc, ka es dodu jums iespēju nokārtot šo bez turpmākām sekām. Nelieci man pārdomāt.”

Viņas tēvs paskatījās uz saviem bērniem. Viņš lieliski zināja, ko nozīmētu atteikšanās. Kirils neblefoja, un visi tajā istabā to saprata.

“Lūdzu, Kiril. Vienkārši atstāj manu dēlu ārpus šī.”

“Tad piekrīti.”

Pēc ilga klusuma viņas tēvs beidzot nolaida galvu.

“Labi.”

Kirils vienreiz pamāja ar galvu, it kā lieta jau būtu izlemta.

“Labi. Par kāzu organizēšanu parūpēsies mani cilvēki.”

Viņš pagriezās un devās pretī ieejai, pilnīgi vienaldzīgs pret raudāšanu, postījumiem un izbiedētajām sejām, kas palika aiz muguras.

Viņam tā bija darījuma darīšana.

Viņai tas bija mirklis, kad visa viņas dzīve sabruka.

Pirmā reize, kad viņi palika vieni

Dažas dienas vēlāk viņa tika atvesta uz Kirila savrupmāju.

Viņa sēdēja uz dīvāna viņa privātajā kabinetā, kad atvērās durvis. Kirils ienāca, turēdams rokā telefonu, runādams krieviski ar kādu otrā līnijas galā.

Viņš viņu uzreiz neievēroja. Viņš pārtrauca zvanu, nolika telefonu uz galda un novilka jaku.

“Pieceties,” viņš teica.

Viņa lēnām piecēlās kājās.

Kirils uzmeta viņai īsu skatienu, pirms apsēdās aiz sava galda.

“Nāc šurp.”

Viņa vilcinājās, pirms piegāja viņam klāt.

Viņš atvēra mapi ar dokumentiem par viņu laulību.

“Tavas kāzas ir nākamnedēļ. Mani cilvēki par visu parūpēsies. Tev būs viss, kas vajadzīgs, tāpēc es negribu liekas problēmas.”

Viņa palika klusu, skatīdamās lejup uz papīriem.

“Vai tu klausies?” jautāja Kirils.

“Jā,” viņa čukstēja.

“Labi.”

Viņš turpināja šķirstīt dokumentus, it kā viņas nemaz nebūtu.

Pēc brīža viņa klusi runāja.

“Vai es vēl varu satikt savu brāli?”

Kirils neatbildēja uzreiz. Viņš pabeidza lasīt lappusi, pirms paskatījās uz viņu.

“Kāpēc?”

“Viņš ir mans brālis.”

“Es zinu, kas viņš ir.”

Viņa nervozi sakrustoja rokas.

“Es tikai gribu viņu reizēm satikt.”

Kirils atslējās krēslā.

“Redzēsim.”

Viņa klusi pamāja.

“Un vai es varu paņemt dažas savas lietas no mājām?”

“Uzraksti sarakstu. Mans šoferis to nokārtos.”

Viņa atkal vilcinājās.

“Mans tēvs...”

Kirils paskatījās uz viņu.

“Kas ar viņu?”

Viņa nekavējoties nolaida acis.

“Nekas.”

“Tad mēs esam pabeiguši.”

Viņš paņēma telefonu un atgriezās pie sava darba.

Viņa vēl mirkli nostāvēja, nezinādama, vai viņai jāiet prom. Beidzot viņa klusi devās pretī durvīm.

“Aizver tās aiz sevis,” sacīja Kirils, nepacēlis acis.

Un tā bija viņu pirmā saruna.

Pēc kāzām

Viņu kāzas bija dārgs, privāts pasākums. Visu bija sakārtojuši Kirila cilvēki. Viesi tika rūpīgi atlasīti, apsardze bija plaša, un viss pasākums tika vadīts saskaņā ar viņa vēlmēm.

Kirils visu ceremonijas laiku stāvēja viņai blakus, ģērbies melnā uzvalkā, viņa izteiksme neizdibināma.

Viņš neizskatījās īpaši laimīgs. Viņš nešķita ne nervozs, ne satraukts. Viņam tā bija vienkārši kārtējā vienošanās, kas tiek noformēta.

Kad ceremonija bija beigusies, viņš uz brīdi pielika roku viņai pie muguras un veda viņu pretī gaidošajām automašīnām.

“Iekāp,” viņš teica.

Viņa klusi paklausīja.

No tās dienas viņa dzīvoja viņa savrupmājā un nēsāja viņa uzvārdu.

Bet būt viņa sievai nenozīmēja, ka viņai bija kāda reāla teikšana viņu laulībā.

Kirils bija ārkārtīgi stingrs un kontrolējošs. Viņš gaidīja zināt, kur viņa ir, ko viņa dara un kad atgriezīsies. Viņam nepatika, ka viņa iziet no mājas bez atļaujas, un viņš noteikti necieta, ja viņu apšaubīja.

Viņš nebija vīrs, kas skaidro savus lēmumus. Viņš tos pieņēma, un visiem citiem bija tie jāpieņem.

Ja viņa mēģināja iebilst, viņš sarunu pārtrauca. Ja viņa lūdza kaut ko, ko viņš negribēja dot, atbilde parasti bija nē.

Viņš varēja sēdēt savā kabinetā un strādāt, kamēr viņa mēģināja viņam pastāstīt par kaut ko, kas bija noticis viņas dienā, un viņš gandrīz neievēroja viņas klātbūtni.

“Kiril, vai es varu tev kaut ko pastāstīt?” viņa jautāja kādu vakaru.

“Runā īsi,” viņš atbildēja, acis joprojām pie klēpjdatora.

Viņa nostājās blakus viņa galdam.

“Es domāju, vai es rīt varētu iziet.”

“Kur?”

“Vienkārši iepirkties.”

“Ar ko?”

“Varbūt ar savu brāli.”

Kirils beidzot paskatījās uz viņu.

“Nē.”

Viņa nedaudz sarauca pieri.

“Kāpēc?”

“Tāpēc, ka es teicu nē.”

“Bet es viņu neesmu redzējusi tik ilgi.”

Kirils aizvēra klēpjdatoru.

“Vai tu gribi atkārtot šo sarunu?”

Viņa nekavējoties apklusa.

“Tad mēs esam beiguši.”

Viņš atgriezās pie sava darba, gaidot, ka viņa aizies.

Tā Kirils darbojās. Viņš nejuta vajadzību sevi attaisnot, nemeklēja viņas piekrišanu un neuztraucās, vai viņa piekrīt viņa lēmumiem.

Viņš nebija ieinteresēts veidot mīlošu laulību.

Viņš gribēja paklausību, kontroli un sievu, kas saprot, ka viņa vārds ir pēdējais.

Un viņš nekad nebija devis viņai iemeslu domāt citādi.