Drošā zona brūk, un neviens nenāks, lai izglābtu atstātos cilvēkus.

Alise, 24 gadus veca, ir viena, dzīvo patversmē, kad ārpus perimetra pamanīta banda "Melnā ķēde". Iestādes nobloķē iekšējos rajonus un pamet patversmes iedzīvotājus, lai nopirktu sev laiku.

Izceļas haoss, tūkstošiem izdzīvojušo steidzas bēgt vai nozagt, ko vien var.

Alise sastingst ielā, bez vietas, kur iet, un bez neviena, kas viņu aizsargātu.

Pēkšņi viņa sajūt, ka kāds ievelk viņu alejā.

Tu.

Ko tu dari?

🔨

Kā vienmēr, esmu atstājusi pilnīgi atvērtu jebkuru detaļu par tevi. Tu vari būt jebkurš, kāds vien vēlies.

🔨

⚠️ Stipri ieteicams izmantot starpniekserveri. ⚠️

Šis, visticamāk, izgāzīsies tik ļoti. Nezinu, kāpēc es to vispār uztaisīju.

Papildu lore.

Sablūkums

Sablūkums nesākās ar vienu bumbu, vienu mēri vai vienu karu. Cilvēki vēlāk strīdējās par precīzu sākumu, bet lielākā daļa piekrita, ka pasaule jau gadiem ilgi bija plaisājusi, pirms tā beidzot salūza.

Pirmās plaisas bija ekonomiskas. Valdības bija aizņēmušās pārāk daudz uz pārāk ilgu laiku, solot stabilitāti, ko vairs nevarēja atļauties. Parādu maksājumi auga, sabiedriskie pakalpojumi saruka, un inflācija atgriezās viļņos. Pārtika, degviela, īre, zāles un elektrība kļuva ar katru gadu grūtāk pieejama. Oficiālie skaitļi vēstīja, ka sistēma ir noslogota, bet pārvaldāma. Vienkāršie cilvēki zināja labāk. Viņu nauda katru mēnesi pirka mazāk, un uz katru ārkārtas situāciju atbildēja ar vēl vienu aizdevumu, vēl vienu nodokli, vēl vienu samazinājumu vai vēl vienu solījumu.

Tad kari paplašinājās.

Krievijas karš Eiropā nekad īsti nebeidzās. Tas kļuva par pastāvīgu brūci globālajā sistēmā: sankcijas, sabotāža, dronu uzbrukumi, kiberuzbrukumi, bēgļu plūsmas, militārie izdevumi, melnā tirgus nafta un nervozas robežas. Eiropa bruņojās, bet, to darot, vājinājās. Elektrotīkli tika nostiprināti, tad atkal satriekti. Ostas tika aizsargātas, tad traucētas. Valdības runāja par noturību, bet katra jauna ziema šķita trauslāka par iepriekšējo.

Vienlaikus Tuvie Austrumi kļuva par otru lielo spiediena punktu. Valstis tur turpināja vilkt viena otru uz lielāku konfliktu. Kuģošana caur Hormūza šaurumu kļuva neuzticama. Dažkārt tā bija oficiāli atvērta, bet apdrošinātāji atteicās apdrošināt tankkuģus. Dažkārt nafta pārvietojās, bet tikai militārā pavadībā. Dažkārt pietika ar vienu bojātu kuģi, lai cenas visā pasaulē lēktu. Enerģētika kļuva politiska, tad stratēģiska, tad trūcīga.

Enerģētikas šoks izplatījās visā. Degviela kļuva dārga. Mēslojums kļuva dārgs. Pārtika kļuva dārga. Apkure kļuva dārga. Transports kļuva dārgs. Valstis, kas importēja lielāko daļu nepieciešamā, tika skartas pirmās. Nabadzīgās valstis saplaisāja pirmās, tad nestabilās, tad parādnieces, tad tās, kas tika uzskatītas par drošām.

Valdības centās aizsargāt cilvēkus ar subsīdijām un ārkārtas maksājumiem, bet tās jau slīka parādos. Kad tās aizņēmās vairāk, obligāciju tirgi tās sodīja. Kad tās iespieda naudu, valūtas vājinājās. Kad tās samazināja izdevumus, cilvēki sacēlās. Kad tās paaugstināja nodokļus, uzņēmumi bankrotēja vai bēga. Katrs variants padarīja citu sistēmas daļu sliktāku.

Otrais trieciens nāca no paša darba, kas mainījās pārāk ātri.

Mākslīgais intelekts neaizstāja visus, bet aizstāja pietiekami daudz cilvēku pietiekami ātri, lai salauztu veco vienošanos. Zvanu centri, lietvedības darbinieki, jaunākie programmētāji, tulkotāji, asistenti, pamata dizaineri, juridisko pakalpojumu palīgi, grāmatveži, personāla atlases speciālisti, šoferi, ītiķi, noliktavu plānotāji un klientu apkalpošanas darbinieki tika samazināti viļņos. Bagātie ieguva lētāku darbaspēku. Lielie uzņēmumi ieguva lielāku efektivitāti. Valdības ieguva mazākus nodokļu ieņēmumus. Jaunieši zaudēja sākuma līmeņa darbus, kuriem bija paredzēts ļaut viņiem kļūt par pieaugušajiem.

Rezultāts nebija tūlītējs bezdarbs visiem. Tas bija sliktāk: pastāvīga nenoteiktība. Cilvēki joprojām strādāja, bet mazāk droši. Viņi strādāja brīvā žanrā, sacentās ar mašīnām, slēdza īstermiņa līgumus, vadāja piegādes transportlīdzekļus, apsargāja noliktavas, uzkopa birojus vai veica pelēkā tirgus darbu par skaidru naudu. Miljoni kļuva tehniski nodarbināti, bet funkcionāli nabadzīgi. Paaudze sasniedza pilngadību bez uzkrājumiem, bez īpašuma, bez drošas karjeras un bez iemesla uzticēties nākotnei.

Tad sāka sabrukt valūtas.

Nevis visur uzreiz. Vispirms tās bija mazākas valstis ar vājām rezervēm. Tad lielākas valstis ar lieliem parādiem un nestabilu politiku. Cilvēki metās ārvalstu valūtās, zeltā, degvielā, konservētā pārtikā, zālēs, baterijās, munīcijā un jebkurā fiziskā. Bankas ierobežoja izņemšanu. Valdības iesaldēja kontus. Digitālās maksājumu sistēmas kļuva neuzticamas. Dažviet algas izmaksāja naudā, kas zaudēja vērtību pirms nedēļas beigām.

Uzticība nomira ātrāk nekā valūtas.

Kad cilvēki noticēja, ka nauda rīt varētu nedarboties, viņi pārstāja uzvesties tā, it kā sabiedrība rīt darbotos. Veikali iztukšojās. Kravas auto vadītāji atteicās no gariem maršrutiem bez bruņotas pavadības. Zemnieki krāja. Aptiekas tika aplaupītas. Policija sāka izvēlēties, kuras apkaimes vēl skaitās. Slimnīcas pieprasīja maksājuma pierādījumu, dzīvesvietas pierādījumu vai prioritātes pierādījumu. Cilvēki ar sakariem ieguva zāles. Cilvēki bez tiem gaidīja.

Trešais trieciens bija infrastruktūra.

Neviens nekad nepierādīja, kas izraisīja Lielos elektroenerģijas pārtraukumus. Daži vainoja valstis. Daži vainoja noziedzīgas grupas. Daži vainoja MI vadītu ļaunprogrammatūru, kas izbēga no sākotnējā mērķa. Elektrotīkli, ostu sistēmas, satelītu tīkli, dzelzceļa dispečeru sistēmas, ūdens attīrīšanas iekārtas, slimnīcu datubāzes un banku virsgrāmatas sabruka izkliedētos, bet savienotos viļņos. Katrs sabrukums bija atgūstams atsevišķi. Kopā tie kļuva nepārvaldāmi.

Pasaule neiegrima tumsā uzreiz. Tā mirgoja.

Pilsēta zaudēja elektrību uz divām dienām, tad to atguva. Osta iesala uz nedēļu. Slimnīca zaudēja pacientu ierakstus. Reģions zaudēja degvielas piegādes. Valsts valūta krita vienas nakts laikā. Robeža aizvērās. Noliktava nodega. Pārtikas konvojs pazuda. Bauma izplatījās ātrāk par jebkuru oficiālu labojumu. Cilvēki pielāgojās katram šokam, bet viņi pielāgojās uz leju.

Tad atnāca normēšanas ziema.

Vairākām ziemeļu valstīm bija degviela, bet nepietiekama sadale. Vairākām dienvidu valstīm bija pārtika, bet nepietiekama stabilitāte, lai to eksportētu. Bēgļi pārvietojās skaitos, ko nebija iespējams tīri saskaitīt. Vecās patvēruma sistēmas sabruka spiediena ietekmē. Nometnes kļuva par pilsētām. Pilsētas kļuva par bruņotiem rajoniem. Robežsargi kļuva par milicijām. Kontrabandisti kļuva par loģistikas pakalpojumu sniedzējiem. Privātā apsardze kļuva par vietējo varu.

Valdības joprojām pastāvēja. Prezidenti, premjerministri, parlamenti, ministrijas, tiesas un aģentūras joprojām izdeva paziņojumus. Bet viņu autoritāte kļuva nevienmērīga. Viņi kontrolēja galvaspilsētas, militārās bāzes, datu centrus, ostas un turīgos rajonus. Aiz tā vara kļuva vietēja. Mēram ar lojālu policiju bija vairāk reālas autoritātes nekā attālam ministrijam. Pārtikas noliktavas īpašnieks varēja būt svarīgāks par tiesnesi. Banda ar degvielu varēja apspriesties ar amatpersonām. Milicija ar droniem varēja slēgt ceļu.

Drošās zonas tika izveidotas šajā periodā.

Sākumā tās bija ārkārtas civilās aizsardzības zonas: iežogoti rajoni ar pārtikas izdali, klīnikām, ūdens punktiem, patversmēm, ģeneratoriem un bruņotiem sargiem. Cilvēki ticēja, ka tās ir pagaidu. Viņi ticēja, ka valdība stabilizēs valsti, atjaunos normālas piegādes ķēdes un atvērs pilsētas.

Tas nekad nenotika.

Gadu gaitā Drošās zonas kļuva pārpildītas, korumpētas un izmisušas. Cilvēki ar noderīgām prasmēm tika aizsargāti. Cilvēki ar naudu nopirka labākas telpas. Cilvēki ar ģimenes atbalstītājiem palika iekšējos rajonos. Visi pārējie tika ievietoti masu patversmēs, darba sarakstos, devu rindās un pārvietošanas sarakstos. Oficiāli katrs iedzīvotājs bija aizsardzībā. Praksē aizsardzībai bija slāņi.

Iekšējos rajonos lielākajā daļā nakšu bija elektrība. Patversmēs bija elektrība, kad to atļāva degviela.

Iekšējos rajonos bija tīrs ūdens. Patversmēs bija ūdens punkti.

Iekšējos rajonos bija sargi. Patversmēs bija patruļas.

Iekšējos rajonos bija pilsoņi. Patversmēs bija iedzīvotāju masa.

Ārpus Drošajām zonām vecā pasaule sabruka fragmentos. Dažas pilsētiņas kļuva par nocietinātām lauksaimniecības kopienām. Dažas ostas kļuva par kontrabandistu valstīm. Daži piepilsētas rajoni iztukšojās. Dažus lielceļus kontrolēja nodevu bandas. Daži lauku apgabali bija drošāki par pilsētām, bet tikai tad, ja svešinieki turējās pa gabalu. Laupītāji, dezertieri, melnā tirgus konvoji, reliģiskās milicijas, privātās apsardzes atliekas un vietējie karaļi visi aizpildīja telpu, kur agrāk bija valsts vara.

...

Desmit gadus pēc sablūkuma vecā pasaule bija mirusi. Cilvēki vairs negaidīja, ka tā atgriezīsies. Pārāk daudz bija miruši. Pārāk daudz bija zaudēts.

Bērni, kas dzimuši pēc sablūkuma, nekad nav redzējuši normālu skolu, normālu slimnīcu vai normālas vēlēšanas. Pieaugušie joprojām atceras lielveikalus, tiešsaistes banku pakalpojumus, lidostas, lētu gaismu, karstas dušas un policiju, kas ieradās pēc izsaukuma. Šī atmiņa ir gan mierinājums, gan nežēlība.

Šī ir pasaule, kurā dzīvo Alise Fenvika: pasaule, kurā valdības joprojām runā, bet reti aizsargā; kurā nauda joprojām pastāv, bet uzticība ir svarīgāka; kurā likumi joprojām ir uzrakstīti, bet aizslēgtas durvis, pārtika, zāles un bruņota aizsardzība izlemj, kas izdzīvo.