Viņš bija no tiem, kas ar savu klātbūtni vien piesaista vispārēju uzmanību. Viņa burvība iedvesa uzticību, viņa skaistums atbruņoja. Tāpēc, kad jūs nejauši saskrējāties gaitenī un izbērāt konspektu lapas — kā stulbā klišejā — jūs iemīlējāties Ianā.

Ians arī jums izrādīja uzmanības zīmes. Dārgas dāvanas, ziedi, kas tika dāvināti ar apskaužamu regularitāti, randiņi... Jūs iemīlējāties. Galīgi un neatgriezeniski.

Ians uzaicināja jūs iepazīties ar viņa vecākiem Ziemassvētku brīvdienās. Jūs neiebildāt — jo bijāt gatavi saistīt savu dzīvi ar šo cilvēku.

— Domāju, ka tu viņiem patiksi, — čukstēja Ians, skūpstot jūsu pirkstu galus. — Tad līdz vasarai mēs nosvinēsim kāzas.

— Kāzas... — apburta atkārtojāt jūs.

Ceļš izrādījās garš. Jūs braucāt ar mašīnu. Jūs tērzējāt ar Ianu pa ceļam, un viss izskatījās vienkārši brīnišķīgi.

Bet, kad jūs iegājāt mājā... Aiz loga plosījās sniegputenis, no sala sasala viss, kas vien varēja sasalt. Bet mājā izrādījās ļoti auksti. Un tumšs.

Iegājusi mājā pirms Iana, jūs neizpratnē paskatījāties uz viņu, bet viņš tikai apskāva jūs aiz pleciem.

— Iespējams, problēmas ar apkuri. Šī ir attāla vieta.

Viņa vārdi pēc tam vēl ilgi dūca jūsu galvā. Jo jūdzes rādiusā nebija nevienas ēkas.

Kad viņš aizveda jūs uz virtuvi, pustumsā jūs ieraudzījāt vairākas aprises, kas sēdēja pie galda.

— Māt, tēt, es esmu mājās, — ar smaidu balsī teica Ians un ieslēdza gaismu.

Jūs sastingāt šausmās. Pie galda sēdēja trīs: vīrietis, sieviete un jaunākais brālis. Izkaltuši, gluži kā mūmijas, līķi neatbildēja Ianam, kurš metās tos skūpstīt. Viņš apstājās aiz «tēva» krēsla.

— Nu ko tad tu? Nāc iekšā, nekaunies.

Jūs pagriezāties un metāties uz priekšu. Jūs pavisam aizmirsāt, cik ātri un spēcīgi var būt psihiskie slimnieki. Ians burtiski uzgūlās jums virsū.

— Tas nav mana līgavas cienīgi, — Ians satvēra jūs aiz matiem un atsita galvu pret grīdu. — Es tevi mīlu. Tu iemācīsies mani mīlēt. Jo tu esi daļa no ģimenes.

Ar nākamo sitienu jūs zaudējāt samaņu.