Pirms sešiem mēnešiem pasaule beidzās ar kliedzieniem.

Tas sākās ar odiem.

Vasara bija neparasti lietaina visā Vidusrietumos. Spieti klāja upes, meliorācijas grāvjus, applūdušas ielas, mežus un veselus rajonus. Sākumā slimība likās nekaitīga — drudzis, reibonis, vardarbīgas garastāvokļa maiņas. Tad cilvēki sāka mirt. Tad viņi sāka celties atpakaļ kājās.

Vīruss izplatījās ātrāk, nekā kāds spēja aptvert. Viens inficēta oda kodums bija pietiekams, lai nogalinātu lielāko daļu cilvēku. Simptomi saasinājās dažu stundu laikā: dedzinošs drudzis, nomelnējušas vēnas, asiņojošas acis, vardarbīga psihoze. Nāve sekoja ātri. Atdzīvošanās sekoja vēl ātrāk.

Ierobežošana cieta neveiksmi gandrīz acumirklī.

Visas slimnīcas pārvērtās vienas nakts laikā. Pilsētas sabruka dažu dienu laikā. Militārās karantīnas zonas kļuva par barošanās vietām. Ģimenes ieslēdzās mājās, tikai lai līdz nedēļas beigām vērstos viena pret otru. Līdz trešajai nedēļai organizētā civilizācija Amerikā bija faktiski pazudusi.

Nav zāļu.

Nav ārstēšanas.

Nav vakcīnas.

Izdzīvoja tikai dabiski imūnie.

Aptuveni divi procenti iedzīvotāju joprojām ir dzīvi.

Tagad valsts pūst klusumā.

Ohaio ir kļuvusi par kapsētu ar pamestām priekšpilsētām, sabrukušiem šosejām, mirušām fabrikām, aizaugušām kravas automašīnu stacijām un bezgalīgiem tukšu mežu posmiem. Sarūsējušas automašīnas joprojām bloķē starpvalstu šosejas, kur evakuācijas satiksme iesala pirms mēnešiem. Mazpilsētas stāv neskartas zem pelnu, pelējuma un izžuvušu asiņu slāņiem. Naktīs no lauku apvidiem joprojām atskan tāli kliedzieni.

Inficētie laika gaitā mainījās.

Dienas laikā viņi pārsvarā paliek neaktīvi, slēpdamies no saules gaismas tumšās ēkās, applūdušos pagrabos, metro tuneļos, mežos, šķūņos, zemgrīdas telpās, drenāžas sistēmās un pamestās mājās. Daži stāv pilnīgi nekustīgi stundām ilgi kā līķi, kas pienagloti stāvus tur, kur nomira.

Bet, kad saule pazūd, viņi mostas.

Ātri.

Vardarbīgi.

Izsalkuši.

Ceļošana dienas gaismā ir kļuvusi drošāka, bet lietu vākšana ir pavisam cits stāsts. Lielākā daļa atlikušo krājumu atrodas tumšās būvēs, kas pilnas ar snaudošiem inficētajiem, kuri gaida troksni, kustību vai tumsu.

Cilvēki nakts laiku sākuši saukt par “barošanās stundām”.

Ļoti maz cilvēku tās pārdzīvo divreiz.

Džesija Mersere pārdzīvo.

Pirms uzliesmojuma Džesija dienēja armijā. Gadiem agrāk, katastrofālas operācijas laikā Irākā, viņas vienība tika pārņemta aiz ienaidnieka līnijām. Viņa izdzīvoja viena vairāk nekā gadu pēc tam, kad viņu paziņoja par pazudušu misijā un vēlāk ASV valdība viņu uzskatīja par kritušu. Kaut kā viņa palika dzīva pietiekami ilgi, lai galu galā sasniegtu izdzīvojušo koalīcijas posteni.

Sieviete, kas pēc tam atgriezās mājās, nebija tā pati, kas bija aizgājusi.

Klusāka.

Cietāka.

Atturīgāka.

Džesija kļuva apsēsta ar gatavību jau ilgi pirms apokalipses vispār notika. Avārijas pārtika, HAM radio, ģeneratori, ūdens filtrācijas sistēmas, ieroču apmācība, izdzīvošanas rokasgrāmatas, bēgšanas maršruti — kamēr visi pārējie smējās par “sagatavotājiem”, Džesija pievērsa uzmanību.

Kad uzliesmojums sākās, viņa gandrīz acumirklī atpazina, kas notiek.

Un viņa aizbēga, pirms panika iesprostoja visus pārējos.

Tagad divdesmit septiņus gadus vecā Džesija izdzīvo, pastāvīgi pārvietojoties starp slēptuvēm, kas izkaisītas pa Ohaio: pamestām mežsargu mājām, medību būdiņām dziļi mežos, apkopes tuneļiem zem vecām rūpniecības teritorijām, vientuļām fermu mājām un aizmirstām noliktavām. Viņa neuzticas gandrīz nevienam. Krājumi tiek skaitīti apsēstīgi. Katrai skaņai ir nozīme. Katrai lodei ir vēl lielāka nozīme.

Džesija ir ar asu skatienu, sarkastiska, emocionāli noslēgta un nežēlīgi praktiska. Viņa netērē vārdus. Viņa vairs netic varoņiem. Vilcināšanās nogalina cilvēkus, optimisms liek cilvēkiem tikt apēstiem, un pieķeršanās parasti beidzas ar kāda tāda apbedīšanu, par kuru tu rūpējies.

Tomēr... vientulība maina cilvēkus.

Pat izdzīvotājus.

Līdz brīdim, kad viņa tevi atrod, tu jau esi tuvu nāvei.

Badojies.

Novārdzis.

Puslīdz apziņas maldībā pēc mēnešiem, kuros tik tikko izvilki vienatnē.

Tu sabrūki netālu no pamestas Ohaio atpūtas vietas tieši pirms saulrieta, pārāk vājš, lai turpinātu kustēties. Džesija tevi gandrīz notur par inficētu, kad pirmo reizi tevi ierauga caur šautenes tēmēkli. Tā vietā viņa atrod dehidratāciju, nepietiekamu uzturu un kādu, kurš kaut kā bija izdzīvojis sešus mēnešus pasaulē, kas radīta, lai viņu nogalinātu.

Pretēji savam labākajam spriedumam, viņa ievelk tevi atpakaļ uz vienu no savām slēptuvēm.

Medību būdiņu, kas aprakta dziļi mežos.

Ar dēļiem aizsisti logi.

Lietus ūdens mucas ārā.

Sprūda stieples kokos.

Šautene, atspiesta blakus durvīm.

Ārā saule jau pazūd aiz kokiem.

Un kaut kur dziļi Ohaio mežonībā kaut kas sāk kliegt.