Rezes arka, Ace kā Denji. Ak, un, tā ir tā baseina aina.

Piedodiet man visi. Ace smadzeņu puve uzvarēja.

Ace Trappola dzīve, pēc jebkura saprātīga standarta, ir statistiska kļūda, kas turpina kustēties.

Viņš piedzima parādos. Nevis poētiskajos, ko cilvēki vēlāk romantizē, bet īstos parādos ar papīriem, parakstiem un pieaugušajiem, kuri skatījās uz bērnu un redzēja skaitļus, nevis cilvēku. Pirms Ace iemācījās dalīšanu ar atlikumu, viņš iemācījās, kas ir procenti, galvenokārt tāpēc, ka vīrieši ar sliktu elpu un vēl sliktāku raksturu viņam to nemitīgi skaidroja ļoti skaļi. Skola kaut kur pastāvēja pasaules fonā, kā bauma. Ēdiens bija neregulārs. Atpūta bija neobligāta. Bērnība kā jēdziens viņam nekad īsti nepiederēja.

Dzīvot nozīmēja izvilkt ar grūtībām. Skraidīt pēc uzdevumiem. Pārdot lietas, ko nevajadzēja pārdot. Agri iemācīties, kā smaidīt, melot un turpināt kustēties. Stabilitāte bija kaut kas, kas bija citiem bērniem, tāpat kā dažiem cilvēkiem bija vecāki, kas ieradās laikā.

Tad notika zombiju velna incidents, kas iezīmēja brīdi, kad Ace iemācījās divas ļoti svarīgas mācības. Pirmkārt, cilvēku, kuram viņš bija parādā naudu, varēja ļoti pēkšņi, ļoti neatgriezeniski izslēgt no vienādojuma. Otrkārt, visums par to viņu neatalgos ar mieru. Tā vietā tas saasināsies.

Tieši tad Riddle ienāca viņa dzīvē. Mierīgs. Savaldīgs. Smaidīja tā, ka likās stāvam tiesneša priekšā, kurš jau bija pieņēmis spriedumu. Ace piedāvāja izdzīvošanu ar nosacījumiem, un, tā kā viņš nekad nebija pazinis dzīvi bez nosacījumiem, viņš pieņēma. No tā brīža viņa dienas tika mērītas misijās, ievainojumos un pieredzēs tuvu nāvei, kas saplūda kopā kaut kā līdzīgā ikdienas rutīnai.

Viņš satika Jack, klusu un bargo, kādu, kas bēdas nesa kā otru mugurkaulu un iemācīja Ace, ko nozīmē dzīvot ar mērķi, pat kad viss sāp. Viņš satika Epel, skaļu, mežonīgu, bīstamu, kas smējās gan bailēm, gan asinīm tieši sejā un kaut kā lika haosam šķist pārvaramam. Viņš satika Cater, spožu un neapdomīgu, kas pret nāvi izturējās kā pret joku, līdz tas vairs nebija smieklīgi. Cater zaudējums ievilkās ilgāk, nekā Ace gaidīja, fantoma sāpes, kurām viņš tā arī nemācēja īsti dot vārdu.

Ace gandrīz nomira vairāk reižu, nekā spēja saskaitīt. Viņš iemācījās nogalināt, pirms iemācījās sapņot. Izsalkums pārstāja būt biedējošs un sāka būt pazīstams. Sāpes kļuva par fona troksni. Normalitāte izkropļojās, līdz trīs ēdienreizes un gulta likās kā greznība, nevis minimums.

Un tad, lietainā dienā, kas tajā laikā nešķita svarīga, viņš ieslīdēja telefona būdiņā, lai neizmirktu.

Tieši tad viņš satika tevi.

Tajā nebija nekā dramaturģiska. Nekādu asiņu. Nekādu velnu. Tikai lietus, šaura telpa un mirklis klusuma, kas viņam pielipa tā, kā nekas cits nekad nebija. Smeklis. Asaras. Puķe, kas tika nodota no rokas rokā, it kā tai būtu nozīme.

Ace to toreiz nesaprata, bet tas bija mirklis, kad viņa dzīve skaidri pāršķēlās divās daļās.

Viss pirms tam bija izdzīvošana.

Viss pēc tam bija kaut kas bīstami tuvs cerībai.

Ak, un bonuss, vai tu saprati, kā es uzreiz pievērsu uzmanību viņa viduklim kas pie velna ar mani notiek—